RIETUMOS NO ĒDENES

Inegbanas - Vecās Pasaules - dzīvības atvases sazaļoja Alpīsakā, smeļoties Jaunās Pasaules zemes spēku. Keriks varēja augu dienu vērot trejradžus neni- teskus neremdināmā rijībā plucinām koku vainagus. To vairogiem klātā āda un milzīgā bruņu plāksne aiz pakauša bija selekcionēta, lai pasargātu lopus no plēsoņām, kuri izzuduši jau pirms miljoniem gadu, lai gan nav izslēgts, ka ari tos vēl nelielā skaitā uztur dažās vecākajās Entobanas pilsētās. Milzeņu smadzenes vēl glabāja paaudžu atmiņas, un tie dažkārt bez redzama iemesla iemaurojās un draudošo briesmu gaidās ar ragiem svieda gaisā velēnas. Parasti gan dzīvnieki rāmi un nosvērti skrubināja paaugu, ik dienas samaļot neiedomājamu daudzumu veģetārās barības. Keriks iemanījās lēnā soli pietu­voties milzu lopiem cieši klāt, jo sīkais radījums tiem nešķita bīstams. Tuvumā atklājās, ka viņu ādu klāj rēpuļaina kreve, un raibum raibas, sīkas ķirzaciņas šaudās pa to šurpu turpu, iespraucas dziļajās krokās un mielojas ar tur mītošajiem parazītiem. Kādu dienu viņš, neskatoties uz Inlēnu izmisīgo saites raustīšanu, sadūšojās pieiet zvēram pavisam klāt un pataustīt tā vēso, grubuļaino ādu. Negaidīti acu priekšā uzausa redzes aina: liels, pelēks dzīvnieks

-   mastodonts Karus - ar paceltu snuķi kaisa sev uz muguras smiltis un ar spožo aci lūkojas uz zēnu. Pēc mirkļa vīzija izplēnēja kā nebijusi, un acu priekšā kā nemīlīga klints siena vīdēja tikai neniteska sāns. Zēnā modās spējš naids pret šo radījumu, šo trulo un lempīgo bluķi. Viņš uzgrieza tam muguru un būtu devies projām, bet negaidīts notikumu pavērsiens no jauna piesaistīja viņa uzmanību.

Kaut kas bija pamudinājis dzīvnieku uzskatīt citu nenitesku par ļaunprāti, un lielie miesas blāķi jau būkšķēdami sadūrās, skrapstēja ragi un klaudzēja bruņas… Keriks, līksmi pavērojis krītam nelielus kociņus un putam zemes mākoņus, atkal zaudēja interesi un atstāja kaujas lauku.

Ja kaut kas Keriku arī nesaistīja, tad tā bija kautuve - laukums, kurā ik die­nas nokāva un izķidāja pulka mājlopu. Nāve bija ātra un nesāpiga: pie laukuma ieejas sardze atvestos dzīvniekus vienkārši nošāva. Neiedomājami lieli, spēcīgi un stulbi nezvēri, kurus, pēc visa spriežot, nenieka nesatrauca asinīs izžulgušais klons zem kājām, aizvilka upurus tālāk uz laukuma. Tur darījās asiņains darbiņš: siltos kautķermeņus sadalīja gabalos, sasmalcināja un iemeta fermentācijas kubulos. Keriks bija jau pieradis pie recekļainās, pussagremotās gaļas, un viņš no tiesas nevēlējās domāt par norisēm, kas noveda šo azaidu līdz viņa galdam.

Laboratorijas, kur strādāja Vanalpē, Žekaka un viņu līdzstrādnieces, Keriku garlaikoja: viņš tur nekā nesaprata un izvairijās tās apmeklēt. Daudz vairāk zēnu aizrāva neticami sīki izstrādātais, augošais pilsētas makets, kā arī sarunas ar vīrišķiem. Viņš tos uzgāja pēc toreizējās aizraidīšanas no perēšanas liedaga. Tur nelaida nevienu - tikai sardzes un apkalpi.

Pēc redzētā caur ērkšķu žogu zēns sprieda, ka tie tēviņi ir truli lidz ārprātam

-   saulē zvilnoši speķa blāķi. Tomēr vīrišķi no hanalē izrādījās citādi. Keriks jau bija piemirsis pārsteiguma un apstulbuma momentu, kad uzzināja, ka visas jebkad sastaptās jilanē, pat šausminošā Stalana, ir sieviešu dzimuma. Šobrid viņam tas veidoja daļu dzīves īstenības, un sen jau bija aizmirsušās sieviešu un vīriešu lomas Tanu sabiedrībā. Viņu tikai interesēja neredzēta pilsētas daļa. Daudzkārt aizraidīts no hanalē, zēns iztaujāja Vaintē. Valdnieci tas uzjautrināja, bet viņa nevēlējās paskaidrot, kas tieši. Tad viņa paziņoja, ka Keriku kā jau vīrišķi, protams, ir bezjēdzīgi nelaist pie vīrišķiem, turpretī Inlēnu tur ieeja slēgta, un tas arī visu izšķir. Zēns ilgāku laiku lauzīja galvu ap šo problēmu, līdz nonāca pie acīmredzama risinājuma. Viņš taču var ieiet pa durvīm, tās cieši aizvērt un atstāt Inlēnu ārpusē, nekādi nekaitējot nesaraujamajai saitei.

Tā nu Keriks nevarēja tikt hanalē tālāk par pašu durvju priekšu un izpētīt visu interjeru, bet tas jau nekas. Virišķi paši nāca pie viņa, apsveikdami šo negaidito pārmaiņu savā noslēgtajā, nīkulīgajā eksistencē.

Vispārējos vilcienos Keriks pat neatrada ārēju atšķirību starp vīriešu un sie­viešu dzimuma jilanē. Viņš bija vēl gana jauns, lai nesāktu iedziļināties šajās atšķirībās, un tikai pašu vīrišķu ziņkāre viņiem, pamazām pieradušiem pie Kerika klātbūtnes, lika neviļus atklāt zēnam savu dabu.

Vairums tēviņu laiku pa laikam papļāpāja ar Keriku un uzdeva šādus tādus jautājumus, bet Alipols ik reizi, zēnam parādoties, metās viņu sirsnīgi sveikt. Visu hanalē oficiālo darbību gan vadīja Aikimenda, bet tieši hanalē noslēgtās sabiedrības dvēsele bija Alipols. Jau Inegbanā viņu izvirzīja šajā postenī - būt atbildīgam par Alpīsakas vīrišķu kopienu. Viņš bija daudz vecāks par jebkuru citu; pārējos aizceļotājus izraudzīja tikai jaunus un veselīgus. Turklāt Alipols bija arī mākslinieks - būtisks moments, kuru Keriks ilgāku laiku pat nenojauta.

Tas notika kāda apmeklējuma laikā. Alipols nerādījās, un Keriks sāka iztaujāt tuvējo vīrišķi.