RIETUMOS NO ĒDENES

Jau gadiem Keriks gluži automātiski kontrolēja savas kustības. Viņš šķita nosvērts kā visas citas, pat ja iekšā viss vārījās. Kā viņš gaidīja šo ceļojumu, un kā baidījās no šādas pārmaiņas savā ierastajā ikdienas solī! Turklāt vakar… Kas tas bija, kas vakar notika starp viņu un Vaintē? Kas sagādāja tik visaptverošu baudu? Vai tas atkārtosies? Viņš cerēja, ka jā. Un tomēr - kas tas ir?

Visas atmiņas par tanu kaislībām, par dzimumatšķiribām, par intriģējošajām, .aizliegtajām vecāko zēnu sarunām čukstus, pat par tīkamo sajūtu, reiz skarot Iseles augumu - tas viss bija zudis. Nepieciešamība izdzīvot jilanē sabiedrībā diktēja šo traucējošo atmiņu pilnīgu izsvītrošanu no turpmākās dzīves. Vīrišķi hanalē nekad nerunāja par savām attiecībām ar sievietēm, vai varbūt tas notika, kad Kerika nebija klāt. Inlēnu šo jomu nepārzināja. Zēnam nebija nekāda

priekšstata par seksualitāti, vai tā būtu jilanē, vai tanu sabiedrība. Viņš varēja tikai lauzīt galvu ap šo aizraujošo noslēpumu.

Kad procesija sasniedza ostu, rietumu debesis jau sārtojās. Entisenatis nemierīgi dīžājās ostas seklumā, šaudamās augšup no viļņiem un veldamās atpakaļ sārti blāzmojošajās putu vērpetēs. Keriks, kā pēdējais uzkāpis uz klāja, klumburoja lejup pa nogāzi augstās spuras iekšpusē, blisinādamies pret iekštel­pas tumšo muti. Grīda zem viņa pulsēja, viņš pazaudēja balstu zem kājām un pakrita. Ceļojums bija sācies.

Drīz vien Kerikam šī pārmaiņa dzīvē noriebās, jo nebija jau lāgā ko redzēt, un, protams, vēl mazāk ko darīt. Iekštelpas lielākā daļa pieslānīta ar dzīvajiem miroņiem - briežu un stalakelu rumpjiem. Stalakeli, šikajām priekškājām ļengani kūļājoties un ragainajiem knābjiem viļņu šūpā virinoties, gulēja kaudzēs cits uz cita. Luminiscējošo taciņu atblāzmā spokaini rēgojās dažu stingo briežu ieplestās acis. Keriks nokāvās ar nemīlīgu jutoņu, it kā tās viņā lūdzoši skatītos, ka paralizētie dzīvnieki ciestu. Pilnīgas blēņas, protams. Jauneklis domās apveltīja bezjūtīgos ķermeņus pats ar savām izjūtām. Cieši sakļautie griestu aizvirtņi nomāca, un viņš pēkšņā satraukumā savilka rokas dūrēs. Stāvokli vēl pasliktināja vētra tur, ārpusē, un gals tai nebija paredzams. Jau kur tas laiks, kopš araketo spura nav pavērusies! Gaiss iekšpusē vērtās smacīgs un biezs.

Tumsā jilanē dzīvības norises palēninājās un viņas vienkārši gulēja. Nomodā palika tikai viena vai divas sardzes. Reiz Keriks mēģināja iesaistīt sarunā stūrmani, bet tā pat neatbildēja - tik pilnīgi viņas uzmanība bija pievērsta kom­pasam. .

Vētra piepeši mitējās, un jūras straujā aprimšana Keriku pārsteidza miegā. Pār viņu nolija salts, sāļš jūras gaiss, uzraudams jaunekli kājās. Jilanē visapkārt sakustējās un tvēra apmetņus, bet cilvēkbērnam svaigais gaiss un gaismas strēle šķita tīrā svētība. Viņš raustīja saiti, lidz čammīgā Inlēnu atjēdzās un ievīstījās apmetnī, tad vilka viņu augšup uz atveri spurā, ar rokām un kājām veik­li ķerdamies rievās. Augšā jau stāvēja Erifneisa, cieši ietinusies apmetnī. Inlēnu palika iepakaļ, cik nu pagarā saite atļāva. Keriks cieši iekrampējās apmalē, palūkojās tai pāri - zaļajos viļņos, kas vēlās pretī un sašķīda araketo spuras pamatnē, - un skaļi iesmējās, kad sāļa šalts iecirtās viņam sejā. Savādi, brīnišķīgi, satraucoši! Saules stari lauzās caur mākoņu segu un šaustīja jūras klaju, kas stiepās līdz apvārsnim uz visām pusēm. Jauneklis salīgi nodrebinājās un apņēma sevi ar rokām, bet neatkāpās. Erifneisa apgriezās, pamanīja viņu, bet neizprata viņa izjūtas.

-  Te / ir auksti. Ej lejā. Paņem apmetni.

-  Nē! Šitā ir daudz jaukāk. Tagad es saprotu, kāpēc tu vago jūru ar araketo. Nekas tam nevar līdzināties.

Erifneisa jutās gandarīta.

-  Nav daudz tādu, kam tā šķiet. Bet, ja man tagad atņemtu jūru, es justos ļoti SAVĀDI. Vārdu «savādi» aptumšoja nelaimes un izmisuma nokrāsa ar tikko

manāmu mājienu uz nāvi. Rēta pār muguru traucēja viņai to izteikt nepārprota­mi, bet izlauzušās izjūtas kompensēja runas defektu.

Erifneisa norādīja uz jūras putnu bariņu, kas laidās augstu virs galvas.

-  Zeme nav vairs tālu. Tiešām, rau tur - tumša līnija gar pašu apvārsni.

. .Entobanas krasts.

-   Esmu daudzkārt dzirdējis izrunājam šo vārdu, bet nekad neesmu to sapratis.

-  Tā ir milzīga sauszemes blīva, tik liela, ka neviens nav tai apkuģojis apkārt, jo uz dienvidiem kļūst pārāk auksts. Tā ir jilanē mājvieta, kur vienas pilsētas lauki robežojas ar citas pilsētas laukiem.

-  Tas ir mūsu ceļamērķis?

Erifneisa pamāja.

-   Tieši ziemeļu krastā. Vispirms pa zināmo Dženaglē tuneli iekļūsim Ankanaālas siltajos ūdeņos, un turienes piekrastē būs Inegbana.

Izrunājot šo vārdu, viņas balsī prieka intonācijas mijās ar sāpēm.

-   Par laimi, šobrīd ir vasaras vidus, bet izgājusi ziema bija ļaunākā visā pilsētas vēsturē. Labība iznika. Lopi iznīka. Ziemeļu nezvēri tramdīja ganāmpulkus. Reiz uz īsu brīdi no debesīm pat sāka birt ciets ūdens un balts palika uz zemes, līdz izkusa.