RIETUMOS NO ĒDENES

Ciets ūdens? Jēga bija skaidra, bet kas gan tas varētu būt? Keriks gribēja taujāt pēc izskaidrojuma, bet pēkšņi acu priekšā uzplauka redzes aina: skaud­ras, mirdzošas sniegotu virsotņu aprises. Sirdi sažņaudza bailes un izmisums. Viņš izberzēja acis, pavērās jūrā un nokratīja šīs mokošās atmiņas. Lai ko tās arī nozīmētu, viņš to nesaprata.

-  Man ir vēsi, - Keriks noteica ne īsti patiesi, ne īsti melīgi. - Es iešu atpakaļ siltumā.

Kādu rītu atmostoties, Keriku pārsteidza silta vēja pūsma un saules stars, kas iespraucās pa šauro atveri spuras virsotnē. Jauneklis veicīgi uzrāpās augšā, kur, kā izrādās, jau stāvēja Vaintē un Etdīrga. Viņš samulsa, bet, tā kā neviena viņam nepievērsa uzmanību, arī viņš klusēja. Vaintē necieta iztaujāšanu. Keriks gar acs kaktiņu nolūkojās viņā. Vaintē pieri un stūrainos žokļus klāja sarkans, glītos līkločos un zigzagos uzklāts krāsojums. Etdīrgas seja nebija krāsota, bet šķita, ka ap viņas rokām vijas melnas vīnstīgas, kas plaukstas virspusē beidzās ar lapveida ornamentiem. Keriks pirmo reizi mūžā redzēja šādi izdaiļojušās jilanē, bet viņš savaldīja ziņkāri un pievērsās krasta līnijai, kura, zaļu, apmežotu pau­guru izrobota, slīdēja garām, rāmi šūpodamās zilajos viļņos.

-  Inegbana! - Etdīrga izsaucās, vienā vārdā ietverot pilnīgi neatšķetināmu emociju jūkli.

Šobrīd krastā parādījās meža ieskauti zāļaini lauki, kuros vīdēja tumšas milzīgu dzīvnieku aprises. Paslīdēja garām vēl sīks zemesrags, un skatam pavērās dižena osta. Tās krastos pletās Inegbanas liedagi.

Keriks, visu mūžu uzskatījis Alpīsaku par brīnumpilsētu, pirmo reizi ieraudzīja, ko nozīmē īsta pilsēta, un par prieku Vaintē un Etdīrgai ļāva vaļu jūtām.

- Arī Alpīsaka reiz būs tāda, - Vaintē aizrādīja, - gan ne mūsu dzīves laikā, jo Inegbana šeit augusi, kopš izšķīlies laiks.

-  Alpīsaka būs varenāka, - Etdīrga rāmā pārliecībā noteica. - Tu, Vaintē, to tādu darīsi. Tev dota visa jaunā pasaule, ko iebūvēt tajā. Tu to veiksi.

Vaintē neatbildēja. Viņa nesāka noliegt Etdīrgas teikto.

Kad araketo tuvojās piestātnei, Erifneisa uzrāpās spuras galotnē un sāka iz­kliegt komandas. Lielais dzīvnieks apstājās, ļaujot dzidrajiem vilnīšiem sevi liegi šūpot. Entīsenašu pāris aizpeldēja uz priekšu, bet lielu baļķu veidota peldoša aizvara priekšā strauji apcirtās un sāka šaudīties šurpu turpu, nepacietīgi gaidīdamas vārtus atveramies un palaižam viņas pie kārotā garduma - īpaši sagatavotas barības. Viņas pazina pie baļķiem pieķērušās indīgās medūzas un nevēlējās izjust garo taustekļu svelošos glāstus.

Kamēr citi araketo nebija izvākti no ostas akvatorijas, vārti nevērās. Mazāki, nekā pierasts, un vēl līdz galam neizmācīti, viņi paklausīja nelabprāt. Kad tie bei­dzot bija norobežoti, iejūgts araketo atvilka baļķus un entīsenatis kā bultas šāvās iekšā. Gan laiskāk, tām sekoja arī viņu pašu araketo.

Keriks jaudāja vien mēmi elst. Piestātne bija ļoti plaša, tomēr jilanē sagaidītāju pūlis to piepildīja. Aiz ļaužu masas slējās mūžvecu koku stumbri, kuru zari un lapas, šķiet, iesniedzās debesīs. No piestātnes uz pilsētu aizvijās taka - tik plata, ka pa to varētu vest arakabu. Uz takas sapulcējušās jilanē šobrīd pašķīrās, dodot ceļu mazai procesijai. Priekšgalā virzījās četras fārgajas, nesot eleganti izliektu koka būri ar krāsainām sloksnēm, kas nokarājās pār smalko rāmi. Fārgajas to uzmanīgi nolika zemē, aptupās lidzās, un drīz vien kļuva skaidrs, kas tā par konstrukciju. Kāda roka no iekšpuses atbīdīja sloksnes, parādījās spoži dzeltenā krāsā grimēta jilanē seja un drīz vien - viss augums. Vaintē tūdaļ pazina šo stāvu.

-  Galambu, - viņa noteica, rūpīgi sekodama, lai vārdos nepavīdētu attieksme, ja nu vienigi tik tikko manāma nepatika. - Pazīstu no mazām dienām. Tātad viņa tagad sēž pie Malzasas sāniem. Viņa mūs uzņems.

Kad Galambu nesteidzīgi pienāca klāt, atbraucējas jau bija nokāpušas no klāja un gaidīja viņu piestātnē. Viņa vispieticigākajā formā sveicināja Vaintē, pamāja arī Etdīrgai, bet Kerikam skatiens gausi paslīdēja garām.

-   Sveicināta Inegbanā! Sveicināta dzimtajā krastā, Vaintē, tu, kas būvē Alpīsaku aiz bangainās jūras.

Vaintē atbildēja tikpat formāli.

-  Un kā jūtas Malzasa, mūsu pilsētas eistaā?

-  Viņa lika man sveikt tevi un aizvest pie viņas uz ambesedu.

Kamēr viņas tērzēja, palankīns jau izrādijās aiznests. Vaintē ar Galambu plecu pie pleca devās uz pilsētu, un citas garā virknē tecēja nopakaļ. Keriks un Etdīrga kopā ar citām palīdzēm soļoja cieši aiz muguras un klusēja, jo šī bija oficiāla ceremonija.