RIETUMOS NO ĒDENES

Radās vajadzība pēc jauna vārda, jo zēns izauga jilanē augumā un drīz vien arī pārauga tās. Uz viņa ķermeņa tagad dīga tik daudz matu, ka jūnatehs, acīmredzot pārēdies, nobeidzās, un Kerikam izsniedza citu, lielāku un rijīgāku jūnatehu. Šā vai tā, bez aukstajām ziemām gada beigās un pavasara ziedoņa jauna gada sākumā bija grūti aptvert, cik laika jau aizritējis.

Kad Vaintē izsauca Keriku pie sevis, viņam bija piecpadsmit gadu, lai gan viņš pats to nezināja.

-  Kad araketo rīt dosies atceļā, es būšu uz klāja. Es braucu uz Inegbanu.

Keriks formāli pauda interesi, bet neko vairāk; viņš ierasti samelojās, ka ļoti

skumšot šajā atšķirtības periodā.

-  Tuvojas izšķiroši notikumi, - Vaintē turpināja. - Jaunie araketo jau nobriest, un pēc vienas, augstākais - divām vasarām ļaudis Inegbanu atstās. Bailes no rītdienas un tās nestajām pārmaiņām viņas nomāc tik ļoti, ka neļauj pat aptvert problēmas, ar kurām jāsaduras šeit. Viņām nerūp astazoi, kas mums uzglūn, un pat Nāves Meitas, kuras izsūc mūsu dzīvības sulas. Mani gaida diži darbi, un tu man palīdzēsi. Tāpēc tu dodies uz Inegbanu kopā ar mani.

Nu jau Kerikā modās dzīva interese. Ceļojums ar araketo pāri okeānam, neredzētas zemes apmeklējums. Sajūsma mijās ar bailēm, un tas nepaslīdēja Vaintē skatienam nepamanīts, jo zēns bija pārāk samulsis, lai melotu.

-  Tu piesaistīsi vispārēju uzmanību, un es visām varēšu iestāstīt, kas darāms, - viņa izsmējīgi pavērās viņā, - bet tu tagad pārāk līdzinies jilanē; mums jāatgādina viņām, ka tu reiz biji astazous un tāds arī paliksi.

Viņa pievērsās iedobumam, kurā pirms daudziem gadiem bija noglabājusi mazu nazīti, un sataustīja to. Žekaka bija to izpētījusi, atzinusi par rupju roku darbu, darinātu no meteorita dzelzs, un pārklājusi ar aizsargplēvīti pret rūsēšanu. Vaintē pasniedza to Etdīrgai, savai labajai rokai, un lika pakārt Kerikam kaklā. Etdīrga tam izmantoja savītas zelta stieples gabaliņu, kuru piestiprināja pie kaklasiksnas mirdzošās dzelzs, un fārgajas barā drūzmējās durvīs, to visu vērodamas.

-  Tas būs gana divaini, lai liktu viņām zvērēnu uzlūkot atkārtoti, - Vaintē no­teica, izstiepdama roku un pieliekdama stieples asos galus. Viņas pirksti pieskārās zēna ādai, un viņa pārsteigta atklāja, cik tā silta.

Keriks aplūkoja trulo asmenīti bez jelkādas intereses; tas viņam neko neizteica.

-  Astazoi tinas ādās - to vienmēr uzskata par pieminēšanas vērtu -, un arī tev tāda bija, kad tu nonāci šeit.

Viņa pamāja Etdīrgai, un tā atvēra kubuliņu un izkratīja ārā gludu briežādas gabalu. Fārgaja nepatikā iemurmulējās, un arī Keriks soli atkāpās.

-  Mierā! - Vaintē uzkliedza. - Tā nav utaina skranda! Tas ir pucēts un steri­lizēts, un arī turpmāk ik dienas tiks kopts. Etdīrg, norauj to ķēmīgo maišeli un pielāgo šo te!

Vgintē aizgaiņāja fārgajas un nostādīja Inlēnu kā mūri durvīs, jo viņa atminējās, kāpēc šīs bikšeles tika izgatavotas.

Etdīrga norāva somiņu un mēģināja pielāgot tās vietā ādu, bet aizdare izrādījās nepareizā vietā. Viņa aizgāja veikt nepieciešamos labojumus, un Vaintē tikmēr ar interesi nolūkojās Kerikā. Puisis bija izmainījies, izaudzis, un viņa to nopētīja no galvas līdz kājām, nesaprazdama, vai tas ir patīkami, vai pretigi. Viņa šķērsoja telpu, pastiepa roku pret Keriku, un šis pieskāriens lika viņam notrīsēt. Vaintē apmierināta nosmēja.

- Tu esi vīrišķis, mats matā kā mūsējie. Tikai viens divu vietā, - toties reaģē tieši tāpat kā viņi!

Kerikam Vaintē rīcība šķita dīvaina, viņš centās izrauties, bet valdniece satvēra viņu ar abām rokām un pievilka sev klāt. Viņa bija satrakojusies, agresiva kā visas sievišķās jilanē, un jauneklis, raudamies projām, vienlaikus reaģēja kā visi tēviņi.

Kerikam nebija ne jausmas, kas ar viņu notiek un kas tās par sajūtām, kas viņu pārņem. Toties to visu saprata Vaintē. Viņa ir eistaā, viņa dara, kā pašai tīk. Ar ievingrinātu roku viņa nogrūda jaunekli uz grīdas un uzsēdās virsū, Etdīrgas atzinigā skatiena uzmundrināta.

Vaintē āda bija vēsa, turpretī viņš izstrāvoja siltumu, savādu siltumu, un tad tas notika. Keriks tā arī neapjauta, kas tas ir, bet tas bija varenākais un lieliskākais notikums viņa mūžā.

XXI

-   Es nāku ar ziņu no Erifneisas, - fārgaja lēnām un rūpīgi izrunāja vārdus, pārmērīgā centībā trīsēdama. - Iekraušana ir pabeigta. Araketo ir gatavs iziet jūrā.

-  Atiet! - Vaintē paziņoja, ar žestu liekot Etdīrgai un Kerikam paspert soli uz priekšu. Viņa pārlaida skatienu pār Alpīsakas vadošo kodolu, kas bija savācies viņu pavadīt, un turpināja, dzelžaini ieturoties etiķetes normās. - Manas prombūtnes laikā pilsēta ir starp jūsu īkšķiem. Vadiet to labi! Es paļaujos uz jums!

Pabeigusi viņa devās ceļā uz ostu - rāmā solī cauri visai pilsētai -, un Keriks ar Etdīrgu pieklājīgā attālumā kājoja nopakaļ.