RIETUMOS NO ĒDENES

Keriks visu vēroja platām acīm. No gatves, pa kuru viņi gāja, atzarojās citas plašas stigas, un visās tajās drūzmējās jilanē un ne tikai jilanē: caur pūli šaudījās sīki radījumi ar asiem nagiem un lāsumainu ādu. Ap dažu lielāko koku stumbriem augšup vijās pakāpieni, kas veda uz balkoniem, uz kuriem, savukārt, stāvēja citas jilanē, daudzas - ar izkrāsotu seju vai visu ķermeni; viņas noraudzījās lejup uz mutuļojošo pūli. Koka pakājē zem viena šāda laukuma - lielāka par citiem - stāvēja bruņotas sardzes. Šajā platformiņā novietojušās jilanē izskatījās, kustējās un čaloja tā, kā to dara tikai vīrišķi.

Te nebija ne miņas no darba rosmes un sarunu etiķetes, ko Keriks pazina Alpīsakā. Jilanē prasti bakstīja ar pirkstiem viņa virzienā un rupji apsprieda viņa neparasto ārieni.

Gadījās arī mazas jilanē, kādas Keriks redzēja pirmo reizi, dažas pat divreiz mazākas par pārējām. Tās pulcējās grupiņās, atkāpdamās, kad garām gāja citas jilanē, nolūkojās visā ar skumjām acīs un nerunāja. Keriks aizskāra Etdīrgas roku un vaicājoši norādīja.

-  Ninses, - tā noteica ar nicinājumu katrā kustībā. - Jileibes.

Trulās, kas neatbild, - to Keriks saprata. Acīmredzot viņas neprot runāt un nesaprot teikto. Tad jau skaidrs, ka neatbild. Etdīrga vairs nepakavējās pie šā jautājuma, un jauneklis uz brīdi izmeta to no galvas lidz ar citiem, kurus nemitīgi vēlējās uzdot.

Ambeseds bija tik liels, ka tā pretējo pusi pilnībā aizsedza ņirbošais pūlis, bet tas pašķīrās nācēju pulciņa priekšā, ļaujot turpināt ceļu līdz pat pretējai sienai, pie kuras savu padomnieču vidū uz mīksto sloksnīšu piesegtas platformiņas atzvilusi gozējās Malzasa. Viņa mirdzēja zelta un sudraba dzīparos uz sejas un rokām, un zeltaini izvijumi stiepās lejup gar viņas redeļainajām ribām un noļukušo vēderu. Viņa tērzēja ar kādu palīdzi, izlikdamās nemanām procesiju, līdz tā nostājās tieši viņas priekšā, tad nogaidīja lieku mirkli, tomēr vēl nepārkāpjot apvainojuma robežu, bet skaidri norādot uz sabiedriskā stāvokļa atšķirībām. Beidzot viņa pagriezās, ieraudzīja Vaintē un laipni aicināja viņu tuvāk. Eistaā blakus atbrīvojās vieta, ļaujot abām varenajām netraucēti nodoties sasveicināšanās rituālam.

Keriks sekoja visam notiekošajam, nepievēršot uzmanību čalai visapkārt, tāpēc stipri salēcās, kad divas pienākušās jilanē sagrāba viņu aiz rokām. Viņas vilka puisi sev līdzi, un viņš izbijies lūkojās uz Vaintē, kura pamāja, lai nepreto­jas. bet nāk, kur liek. Izvēles jau nebija. Keriks ļāva, lai spēcīgās jilanē rauj viņu uz priekšu, un Inlēnu pakalpīgi tecēja nopakaļ.

Tieši pie ambeseda malas vīdēja vārti uz savādu būvi. Grūti bija noteikt, cik tā liela, jo lielāko daļu aizsedza koki, bet starp stumbriem blāvoja caurspīdīga hitīna plēve, kas stiepās uz visām pusēm. Tās priekšā atradās pēc izskata cietas tāda paša materiāla durvis bez rokturiem un jebkādām atverēm. Joprojām cieši turēdama viņu aiz rokām, viena jilanē pastiepās un saspieda elastīgu bumbuli blakus durvīm. Pēc īsa briža durvis atvērās un parādījās kāda tārgaja. Keriku iegrūda ejā, un turpat ieklumburoja arī Inlēnu. Durvis aizvērās.

-  Šeit! - fārgaja teica Inlēnu, nepievēršot uzmanību Kerikam, un devās pa eju projām.

Viss te šķita ļoti neierasts. īss gaitenītis no tāda paša hitīnveida materiāla noveda pie citām durvim, tad vēl citām. Nākamā telpa bija šaurāka. Tajā fargaja apstājās.

-   Pievērt acis! - viņa teica Inlēnu, ļaujot trešajam plakstiņam noslidēt pār savām acīm. Tad viņa pastiepa roku ar ieplestiem īkšķiem un centās uzspiest tos uz Kerika acīm.

-  Es dzirdēju, - Keriks aizrādīja, atgrūžot roku. - Pievāc savus īkšķus, šmur- gule!

Satriektajai fārgajai atkārās žoklis un vajadzēja mirkli atgūties. - Svarīgi, ka ir acis aizvērti, - viņa beidzot noteica, aizvēra plakstus pati un saspieda sīpolvei- da bumbuli pie sienas. Keriks tik tikko paspēja samiegties, kad no augšas pār viņu jau gāzās silta ūdens šalts. Dažas dedzinoši rūgtas piles ieritēja mutē, un Keriks cieši saknieba lūpas, līdz duša aprāvās, bet fārgaja tūdaļ iesaucās: - Acis… ciet!

Ūdens vietā viņiem tagad uzklupa gaisa virpulis, kas strauji nožāvēja nomazgāto ādu. Nogaidījis, līdz kļūst pilnīgi sauss, Keriks pašķielēja caur pieri. Fārgajas acu plēves bija atvilktas atpakaļ. Ieraudzījusi, ka arī Kerika acis ir vaļā, viņa izspraucās caur pēdējām durvim garā, zemā telpā.

Tā Kerikam šķita kā pasaka. Neko tamlīdzīgu jauneklis nebija redzējis. Grīda, griesti, sienas - viss veidots no tā paša cietā materiāla. Saules stari iespiedās pa caurspīdīgo griestu klājumu un meta kustīgu lapu ēnas uz grīdas. Gar pretējo sienu stiepās tā paša materiāla virsma uz paaugstinājuma, un uz tās atradās pilnīgi nenosakāmi priekšmeti. Klātesošo jilanē uzmanība bija piekalta šīm lietām, un atnācēju ierašanās palika nepamanīta. Fārgaja bez vārdiem viņus pameta. Keriks nekā no notiekošā nesaprata. Inlēnu, kā allaž, nenieka nein­teresējās par savu atrašanās vietu un apstākļiem. Viņa uzgrieza muguru un ērti atsēdās uz resnās astes.