RIETUMOS NO ĒDENES

Kāda darbiniece pamanīja ienācējus un stingri pēc etiķetes vērsās pie druk­nas, masīvas jilanē, kura kā nez kādu brīnumdarbu pētīja kaut kādu sīku kvadrātiņu. Viņa pagriezās, ieraudzīja Keriku un slāja tam pretī. Plaksti pār vie­nas acs tukšo dobumu bija savilkušies krokainā gredzenā, bet otra acs izvalbīta blenza, kā pildidama savu uzdevumu par abām.

-   Paskaties! Paskaties uz to, Essega! - viņa skaļi iesaucās. - Palūk, kas mums atsūtīts no aizjūras!

-  Savāds gan, Aikimej, - Essega pieklājīgi bilda, - tomēr atgādina citas asta­zou sugas.

-  Tā gan ir, tikai šo nesedz kažoks. Kāpēc tā lupata tur aptīta? Novāciet!

Essega spēra soli uz priekšu, un Keriks pavēlošā tonī uzsauca:

-  Neaiztiec mani! Es aizliedzu!

Essega atlēca atpakaļ, bet Aikimeja sajūsmā gavilēja.

-   Un runā arī! Runājošs astazous! Nē, tas nevar būt. Man būtu pastāstīts. Tam vienkārši iedzītas galvā dažas frāzes, ne vairāk. Kā tevi sauc?

-  Keriks.

-  Es taču teicu! Labi apmācīts.

Kerikā auga dusmas par Aikimejas stūrgalvību fakta noliegšanā.

-  Tā nav! - viņš atcirta. - Es protu runāt ne sliktāk par tevi un daudz labāk par fārgaju, kura mani te atveda.

-  Izklausās neticami! - Aikimeja noelsās. - Bet pieņemsim uz brīdi, ka tas, ko tu teici, bija paša doma, nevis iekalta vārdu virkne. Ja tā, tad tev jāvar atbildēt uz jautājumiem.

-  Un varu arī!

-  Kā tu te nokļuvi?

-  Mani atveda Vaintē, Alpisakas eistaā. Mēs braucām pa okeānu ar araketo.

-  Taisnība. Bet arī tas varētu būt iemācīts teikums. - Aikimeja bridi saspringti domāja. - Bet apgūt var tikai ierobežotu daudzumu teikumu. Ko lai tev uzprasa tādu, ko tavas dresētājas nevarēja zināt. Ahā! Saki man, kas notika, pirms atvērās durvis uz šo telpu?

-  Mūs mazgāja ļoti rūgtā ūdeni.

Aikimeja atzinīgi pamīņājās. - Brīnišķīgi! Kā tas nākas, ka tu, dzīvnieks, esi runājošs?

-  Man Enga iemācīja.

- Ahā. Ja nu kāda ir piemērota šādam darbam, tad tā ir viņa. Bet tagad pļāpas pie malas, un tu darīsi, ko es likšu. Nāc te, pie darbgalda!

Kerikam bija ļauts vērot jilanē darbību, bet viņš no tās neko nesaprata. Essega ar tamponu samitrināja viņa īkšķa spilventiņu, un Aikimeja negaidīti iedūra tajā asu priekšmetu. Keriks pārsteigts sajuta, ka nekā nesajuta, - pat tad, kad Aikimeja izspieda no viņa īkšķa lielas asins lāses. Essega savāca tās sīkās tvertnītēs, kuras pašas noslēdzās, ja saspieda galvgali. Tad puiša plaukstu noguldīja uz virsmas un berzēja ar citādu tamponu, kas sākumā izraisīja plaukstā aukstuma sajūtu, bet pēc brīža padarīja to pilnīgi nejutīgu.

-  Vai redzi? - Aikimeja vaicāja, norādīdama augšup uz sienu. Keriks pameta skatu, bet neko neieraudzīja. Toties pēc brīža atklāja, ka īsajā novēršanās mirklī ir ar stiegrnazi atbrīvots no plānas ādas sloksnītes, turklāt pilnīgi bez sāpēm. Izspiedušās asins lāses tūdaļ uzsūca dzīvais apsējs - nefmeikelis.

Keriks vairs nespēja apvaldīt ziņkāri.

-  Jūs paņēmāt no manis mazliet ādas un asins. Kāpēc?

-  Ziņkārīgais astazou! - Aikimeja uzrunāja viņu, ar žestu vedinādama viņu nogulties garšļaukus uz sola. - Nav gala šis pasaules brīnumiem. Es pētu tavu ķermeni, lūk, ko es daru. Tās krāsainās loksnes veiks hromatogrāfisko analīzi, bet tās nosēdkolonnas - tās tur caurspīdīgās caurules - atklās citus tavus ķīmiskos noslēpumus. Apmierināts?

Keriks, gudrāks neticis, klusēja. Aikimeja uzlika viņam uz krūtīm ļumīgu dzivnieku un pabakstīja to ar pirkstu.

-  Šis radījums ar ultraskaņu ieskatās tavā organismā. Kad viņš beigs, mums tevī vairs noslēpumu nebūs. Celies nu augšā! Esam galā. Fārgaja parādīs tev atpakaļceļu.

Aikimeja vēl izbrīnā lūkojās nopakaļ, līdz durvis aiz Kerika un Inlēnu aizvērās.

-    Runājošs dzīvnieks! Pirmo reizi esmu iedegusies nepacietībā nokļūt Alpīsakā. Ir dzirdēts, ka turienes astazou dzīvības formas esot daudzveidīgas un neparastas. Es ar interesi gaidu iespēju pašai tos redzēt. Tā-ā… Uzdevumi!

-  Es klausos! - Essega atsaucās.

-   Veic pilnīgu seruma testu, visus vielmaiņas testus, sniedz man pilnīgu pārskatu par dzīvnieka bioloģiju. Tad tikai sāksies īstais darbs. - Aikimeja pagriezās pret darbgaldu un piemetināja: - Mums pamatīgi jāizpēta visas viņa vielmaiņas norises. Mums pavēlēts atrast parazītus, plēsējus - visus sugai specifiskos kaitniekus, - viņa nepatikā noskurinājās. Essega grasījās pie­vienoties viņas nostājai, bet Aikimeja ar mājienu viņu apklusināja, pirms vēl līdzstrādniece paspēja bilst kādu vārdu.

-   Es zinu, ko tu domā, un pilnībā piekrītu. Mēs radām dzīvību, nevis postām to. Bet šie konkrētie astazoi rada patiesus draudus. Viņi ir jāpadzen. Tieši tā - jāpadzen. Redzot briesmas, viņi dosies projām un neapdraudēs jauno pilsētu. Mēs nenogalināsim viņus, tikai padzīsim.

Viņa runāja no sirds - tik ļoti, cik vispār to spēja. Tomēr gan viņu, gan Essegu māca bažas, ka varenajām padomā arī tumšāki darbi. Viņu cieņa pret dzīvību kā tādu un viņu pašu dzīvotgriba nonāca pretrunās, liekot muskuļiem zem ādas krampjaini savilkties iekšējā cīņā.

XXII