RIETUMOS NO ĒDENES

-  Alipols kā allaž ir aizņemts ar mākslu, - tas aizrādīja un manījās projām. Keriks atbildi nesaprata (vairums vīrišķu bija uz mutes krituši smagāk par vidusmēra fārgaju), bet tās jēga saistījās ar skaistumu un ar jaunu lietu, jaunu priekšmetu radīšanu. Todien Alipols tā ari neparādījās, un nākamo apmeklējumu zēns uzsāka ar iztaujāšanu.

-  Māksla ir dižena lieta, varbūt visdižākā no visām lietām, - Alipols klāstīja, - bet šie neaptēstie jaunie vīrieši to neapjauš, nerunājot nemaz par brutālajām fūrijām, kurām par to nevar būt ne jausmas.

Alipols un ari citi tēviņi vienmēr sieviešu dzimuma jilanē apzīmēja šādi. Vai tas pauda bailes no viņām, vai bijību - ej nu saproti! Vīrišķi paši neko nestāstīja, tāpēc zēns sen bija metis pie malas iztaujāšanu.

Pastāsti man. lūdzu, - Keriks, ziņkāres dzīts, mudināja, un Alipolam tas šķita uzkrītoši aizdomīgi.

Reti sastopama attieksme, - viņš piezīmēja, sakārtodams domas. - Labi. Uzkavējies vēl brītiņu. Būs jau jāparāda tev, ko es daru. - Viņš nozuda, bet pēc laiciņa bija atpakaļ.

-  Vai tu esi redzējis neniteskus?

Kerikam jautājums šķita pilnigi nesakarīgs, bet viņš piekrītoši pamāja, jo tie­šam bija redzējis lielos zvērus. Alipols atkal atstāja viņu un atgriezās ar priekš­metu, kas izsauca neviltotu Kerika sajūsmu. Tas, savukārt, ielīksmoja Alipolu.

-  Tu redzi, ko citi neredz, - viņš vienkārši secināja. - Citiem nav acu, nav saprašanas.

Alipols turēja rokas sev priekšā, un visi četri īkšķi slējās augšup, veidojot kausu. Uz tiem balstījās apbrīnojami nostrādāts neniteska tēls, spoži lāsmodams saulē, kā no zeltainiem stariem savīts. Acis kvēloja sarkanas, bet katra auguma līnija - aste, ragi, lielais vairogs un masīvās kājas - izstaroja metālisku spidumu. Keriks pieliecās cieši klāt un atklāja, ka sīkais veidojums krustu šķērsu savīts no kaut kāda mirdzoša materiāla pavedieniem. Viņš palūkoja to ar pirkstu, un priekšmets izrādījās ļoti ciets.

-  Kas tas ir? Kā tu to dabū gatavu? Es neko tamlīdzīgu neesmu redzējis.

-  Tā ir stieple, sudraba un zelta stieple. Divi metāli, kas nekad neapsūb. Acīs ir sīki dārgakmenīši, ko es paņēmu līdzi no Inegbanas. Tādus atrod mālainos upju un strautu krastos, un es protu tos noslīpēt.

Pēcāk Alipols parādīja Kerikam ari citus savus darinājumus, un tie visi šķita brīnumaini. Keriks prata novērtēt mākslu un pat kāroja gūt kādu figūriņu savā īpašumā, bet paturēja šo vēlmi pie sevis, bažīdamies, ka tā varētu kaitēt viņu draudzībai.

Pilsētai augot un uzplaukstot, neatrisināta palika tikai viena problēma - asta­zoi. Lietavu laikā, kad ziemeļos valdija aukstums, pilsētu ieskāva nocietinājumu joslas un sargposteņi. Ziemeļos iestājoties siltākam laikam, Stalana ar triecien- grupām siroja gar piekrasti. Tikai vienu reizi viņas uzgāja lielu baru astazou un apkāva visus, kas nepaspēja aizmukt. Reizumis uzklīda pa kādam mazam pulciņam, un bija pat gadījums, kad tika sagūstīts ievainots astazous. Keriks kopā ar citiem gāja aplūkot dubļaino, matiem klāto radījumu, nesaskatīdams tajā nekādu līdzību ar sevi. Būtne nobeidzās, tā arī nenākusi pie samaņas. Tā bija vienīgā reize, kad nežēlīgās kaujas starp jilanē un astazoiem saviļņoja pilsētas dzīves rāmo plūdumu. Viss notika tālu no tās sienām un skāra tikai Stalanu un viņas padotās.

Nekas Alpīsakā nenorādīja uz laika ritumu, ja nu vienigi neizteiktie gadalaiki. Pilsēta auga klusi un nemanāmi kā jebkura dzīva radība, iegraužoties mūžamežā, līdz bija aprijusi visu platību no upes līdz jūrai. Ziņas no Inegbanas - par nepiedzīvotu aukstumu, par nepieredzēti postošām vētrām - šķita tālas un nereālas. Tiesa gan, pēdējās ziemas bija maigas, un dažas jau cerēja, ka auks­tumam pienācis gals, kaut arī zinātnieces, kuras labāk pārzināja šīs lietas, apgalvoja, ka atslābums būšot pārejošs. Viņas tērgāja par gaisa un ūdens tem­peratūras mērījumiem Teshetas vasaras stacijā un vērsa uzmanību uz pieau­gošajiem badigu savvaļas astazou bariem, ko no viņu dzimtajiem ziemeļu apvi­diem padzinis sals.

Alpīsakā, protams, šādas ziņas izraisīja dziļu interesi, tomēr tās šķita kā teikas par kādu zemi aiz trejdeviņiem kalniem un tikpat jūrām. Prieks bija dzirdēt, ka izaudzēts daudz araketo un ka pienāks diena, kad Inegbana pārcelsies uz Alpīsaku un pilsēta būs uzcelta. Pienāks diena… Bet līdz tam vēl jāpaveic milzums darba, un saule vienmēr tik vēlīgi silda…

Kerikam pasaule šķita nebeidzama vasara. Rudens nekad neiestājās, un zēns pat neiedomājās gaidīt sniegoto ziemu. Viņš no savas privileģētās vietas pie eistaā sāniem vēroja pilsētu augam un auga līdz ar to. Atmiņas par kādreizējo dzīvi izplēnēja, uzplaiksnīdamas labi ja kādā miglainā sapnī. Ja ne miesā, tad dvēselē zēns bija kļuvis jilanē, un neviens viņa klātbūtnē neuzdrīkstējās to apšaubīt. Viņš vairs nebija astazous. Nebija Ekeriks, truls un gauss, bet gan Keririks - tuvu centram.