RIETUMOS NO ĒDENES

Neko vairāk zēns no viņas neizspieda. Vēlāk viņš vēl reizēm atminējās šo savādo atgadījumu, tomēr drīz vien samierinājās ar to kā ar vēl vienu neizskaidrojamu notikumu šajā savādajā pilsētā un pilnībā izmeta to no galvas.

Soli pa solim Alpīsakas apgūšana turpinājās. Keriks visur bāza savu degunu. Ikviena zināja, ka viņš sēž cieši līdzās eistaā, un neviena nestājās viņam ceļā. Zēns vairs necentās aizbēgt, jo sardzes un Inlēnu izslēdza šādu iespēju, toties pilsētas robežās viņš visur varēja ložņāt pēc patikas. Tas viņam šķita dabiski, jo bērni samadā allaž bija darījuši tāpat. Tomēr savu agrāko dzīvi puisēns atcerējās aizvien retāk, turklāt šeit tiešām nebija daudz kā tāda, kas par to atgādinātu. Jau sen viņš bija pielāgojies jilanē rāmajam dzīves ritmam.

Ik diena sākās ar vienu un to pašu. Pilsēta sāka mosties ar pirmajiem saules stariem. Keriks, tāpat kā jilanē, nomazgājās, bet, atšķirībā no citām, juta slāpes un izsalkumu. Jilanē ēda tikai reizi dienā, dažkārt izlaižot arī šo ēdienreizi, un tad pat arī padzērās līdz ūkai. Kerikam ar to nepietika. Viņš allaž kāri pieplaka dzēriena auglim, iespējams, neapzināti atsaukdams atmiņā savas neilgās med­nieka gaitas. Tad viņš ķērās pie augļa, ko atlicis sānis jau iepriekšējā vakarā. Ja bija darāms kas svarīgs, viņš norīkoja kādu fārgaju atnest augļus, bet pārsvarā centās to veikt pats. Fārgajas, lai cik siki arī viņš tās instruētu, vienādiņ atnesa samīcītus vai iepuvušus augļus. Viņām tas neko nenozīmēja: lopbarība paliek lopbarība, - tāpat jau apēdīs, dod, ko gribi. Jāatzīmē, ka, ja, Kerikam ēdot, tuvumā gadījās kādas fārgajas, viņas valkājās apkārt, trulā neatlaidībā vēroja zēnu un murkšķēja savā starpā, nespēdamas saprast, ko viņš dara.

Pārgalvīgākās pamēģināja augli uz zoba, bet tūdaļ arī izspļāva, un pārējās to uzņēma vispārējā sajūsmā. Senāk Keriks uztraucās un dzina fārgajas projām, bet tagad bija jau samierinājies, ka tās tik un tā atgriezīsies. Pamazām viņš iemanījās nedomāt par šīm būtnēm un neievērot tās, kā to darīja citas jilanē. Fārgajas patrieca tikai tad, ja bija runājams kas svarīgs un slepens.

Pakāpeniski caur Alpīsakas šķietamo haosu sāka iezimēties tās dabiskā kārtība un vispārējie likumi, kam tā pakļāvās. Ja viņam būtu tieksme prātot un salīdzināt, viņš saskatītu pilsētnieču kustībā līdzību ar skudru gaitām savā pazemes mājā. Paviršā skatījumā - neorganizēta burzma, bet patiesībā - spe­cializētas darba brigādes: pārtikas sagādnieces, jaunuļu aukles, bruņotas karotājas ar lieliem žokļiem un pašā pūžņa sirdī - karaliene, no kuras nebei­dzamā straumē plūst dzīvība, nodrošinot saimes pastāvēšanu. Varbūt analoģija nav pilnīga, bet gana tieša. Keriks gan nekad līdz tai neaizdomājās. Viņš bija tikai puišelis, kam jāpielāgojas neierastai videi; tāpat kā citas, viņš nesamocīja sevi ar salīdzinājumiem un bezkaislīgi mina kājām skudras uz taciņas.

Diendienā viņš no rītiem kopā ar fārgaju, kuru kāda gane bija nodevusi viņa rīcībā, devās apgaitā, lai ievāktu augļus birzīs ap pilsētu. Priekšpusdienas dzes­trumā solis bija viegls, un zēna augošais organisms prasīja izlocīt kājas. Reizēm viņš naigi soļoja, citreiz pat skrēja, un masīvā Inlēnu smagnēji klumburoja aiz viņa, daudzkārt apstādamās, jo viņas ķermenis pārkarsa. Šajos brīžos sviedriem noplūdušais Keriks jutās varens, apzinādamies, ka varētu vēl ilgi skriet, bet pat tik spēcīga fārgaja kā Inlēnu jau zaudējusi spēkus.

Pilsētu daudzslāņainiem gredzeniem ieskāva birztalas un zaļi lauki, un grūti būtu atrast starp tiem divus vienādus. Vanalpē līdzstrādnieces un palīdzes iz­audzēja arvien jaunas koku un citu augu šķirnes. Daži jaunveidotie augļi paši kusa mutē, citi šķebigi dvakoja un nešķita nogaršošanas vērti, tomēr Keriks izmēģināja uz zoba visus, jo zināja, ka visi pirms stādīšanas jau izturējuši indīguma pārbaudi.

Daudzveidīgie zaļumi bija paredzēti vēl daudzveidīgāko dzīvnieku uzturam. Keriks nevarēja neko zināt par jilanē konservatīvisma dziļajām saknēm, par viņu miljoniem gadu seno kultūru, kura pieļāva tikai īslaicīgas atkāpes no dzīves rāmā pluduma, izslēdzot iespēju izlauzties no mūžsenās gultnes. Nākotne būs tā pati pagātne - nesatricināma savā nemainīgumā. Pārdomāta iejaukšanās gēnu struktūrās veidoja jaunas šķirnes, bet tika saglabātas arī visas esošās. Džendazi mežu biezokņos mājoja neredzēti, pārsteidzoši augi un dzīvnieki, kas neat­vairāmi fascinēja Vanalpē un viņas līdzstrādnieces. Kerikam vairums šo brīnumu šķita pārāk pazīstami, lai būtu uzmanības vērti. Viņu, savukārt, piesaistīja milzigie, lempīgie, aukstie briesmoņi, ko zēns bija savulaik dēvējis par maragiem šajā marbaka vārdā, kuru viņš tagad jau aizmirsis līdz ar visiem citiem.