RIETUMOS NO ĒDENES

-  Mana valodas prasme vairs nav vajadzīga, tāpēc esmu atbrīvota no tevis apmeklēšanas. Tagad es iekopju jaunos laukus.

-  Tu? - īsajā vārdā izskanēja mulsa vai pat izbīlis un pilnīga neizpratne.

-  Es gan. - Engai apstājoties, apstājās arī trīs pārējās, bet viņa pamāja, lai tās turpina ceļu, un aicināja arī Keriku paiet līdzās. - Man jāatgriežas darbā. - Enga aizgriezās, un puisēns naski aiztecēja viņai līdzi. Te jābūt kādam noslē­pumam, kas viņam par katru cenu jāizzina, bet grūti jau saprast, ar ko lai sāk.

-  Kas tā tāda, ko jūs atnesāt? Kas noticis?

-  Čūskas kodiens. To mūsu darba vietā netrūkst.

-  Bet tu! Kāpēc? - Šobrīd viņus neviens vairs nedzirdēja, jo grūtgalve Inlēnu jau neskaitās. - Tu taču sarunājies ar eistaā kā ar līdzīgu! Un tagad tu veic darbu, kas piedienētu viszemākajai fārgajai! Kas notiek?

-  Tas nav tik viegli izstāstāms. Turklāt eistaā aizliedza man runāt par to ar citām jilanē.

Vēl neizteikuši lidz galam, Enga apjēdza frāzes divdomību. Keriks taču nav jilanē! Viņa norādīja uz Inlēnu:

-  Liec, lai tā tur iet mums pa priekšu pārējo trīs pēdās.

Inlēnu apdzina viņas, un Enga vērsās pie Kerika ar tādu kaismi, kādu zēnam lidz šim nebija gadījies sajust.

-   Es un tās citas - mēs esam šeit savas ciešās ticības dēļ, kuru neatzīst pilsētas varenās. Mums lika atteikties no saviem uzskatiem, bet tas nav iespējams. Ja esi reiz atklājusi patiesību, tad vairs nevari no tās novērsties.

-  Par kādu ticību tu runā? - Keriks neizpratnē vaicāja.

-   Par svelošo, nepielūdzamo patiesību: pati pasaule un visas lietas mums apkārt nozīmē daudz vairāk, nekā tas šķiet pirmajā acu uzmetienā. Vai tu kādreiz domā par tādām lietām?

-  Nē, - Keriks vaļsirdīgi atbildēja.

-  Bet derētu gan. Nu, jā - tu esi jauns un neesi jilanē. Es prātoju par tevi jau kopš tā brīža, kad tu izrunāji pirmos vārdus, un tava esība man joprojām ir mīkla. Tu neesi jilanē, bet neesi arī mežonīgs astazous, jo spēj runāt. Es tiešām nesaprotu, kas tu esi un kur ir tava vieta pasaules ēkā.

Keriks sāka nožēlot, ka sastapis Engu - no viņas sacītā bija grūti izlobīt jē­gu -, bet šobrīd, kad viņa jau runāja vairāk ar sevi nekā ar sarunas biedru, nekas to nespēja apturēt.

-   Mūsu ticiba nevar būt nepatiesa, jo tajā ir kāda vara, ko neticīgajām neapjēgt! Jūganinepsu atklāsme skāra pirmo. Viņa tai ziedoja visu dzīvi, sakārtodama savu prātu un tiekdamās saprast. Ienest pasaulē jaunu jēdzienu - lidz tam pilnīgi tukšā vietā. Viņa atklāja citām savu ticību, un citas viņu izsmēja. Ziņas par viņas savādo uzvedību sasniedza viņas pilsētas eistaā, kura nostādīja viņu savā priekšā un lika runāt. Un viņa runāja. Viņa stāstīja par lietu mūsos iekšā, ko nevar redzēt, - par lietu, kas dāvā mums spēju runāt un atšķir mūs no nedomājošiem lopiem. Dzīvniekiem iekšā nav šīs lietas, un viņi nespēj runāt. Tātad runa ir iekšējās lietas balss, un šī lieta mūsos ir dzīvesziņa un nāvesziņa. Dzīvniekiem nav ne dzīvesziņas, ne nāvesziņas. Viņi ir, pēc tam viņu nav. Bet jilanē zina, - un tagad zini arī tu. Te nu ir lielā mīkla, par ko es lauztin lauzu galvu: kas esi tu? Kāds tu esi? Kur tava vieta pasaules ēkā?

Enga pagriezās pret Keriku un dziļi ielūkojās viņam acis, kā atbildi meklēdama, bet zēnam nebija ko atbildēt, un Enga to saprata.

-  Varbūt arī tu reiz zināsi… Tu vēl esi pārāk jauns. Es stipri šaubos, ka tu varētu aptvert visu Jūganinepsas redzējuma brīnumu - patiesības redzējumu, ko viņa spēja atklāt arī citām. Un arī pierādījumu! Jo viņa saniknoja eistaā, un tā lika viņai atmest ticības māņus un dzīvot, kā visas jilanē dzīvojušas, kopš izšķīlies laiks. Jūganinepsa nepakļāvās, tādējādi nostādot savu ticību augstāk par savu pilsētu un savas eistaā gribu. Eistaā par šo nepakļāvību atņēma viņai vārdu un izraidīja viņu no pilsētas. Vai tu saproti, ko tas nozīmē? Ak, jā, tu nezi­ni. Jilanē nespēj dzivot bez savas pilsētas un vārda, kas veido daļu viņas būtnes. Izraidīt - tas ir nonāvēt. Izraidīta jilanē nepārdzīvo šo izraidīšanu, un tā tas notiek, kopš izšķīlies laiks. Zaudējums ir tik spēcīgs, ka jilanē acumirklī saļimst, drīz vien zaudē samaņu un turpat arī mirst. Tā neizbēgami notiek.

Enga pakļāvās savādai apmātībai, kaut kam starp pacilātību un tīksmi. Viņa apstājās, viegli saņēma rokās Kerika plecus un vērās viņam acīs, cenšoties nodot zēnam savas izjūtas.

-    Bet Jūganinepsa nenomira. Tā ir jauna parādība šai pasaulē, tas ir neapgāžams pierādījums. Kopš tās dienas šī patiesība atkal un atkal 'ir pierādījusies. Arī mani izdzina no Inegbanas nāvē - un es esmu dziva. Neviena no mums nenomira, tāpēc arī mēs še esam. Viņas sauc mūs par Nāves Meitām, jo mums esot vienošanās ar nāvi. Tā nav tiesa. Mēs sevi saucam par Dzīvības Meitām, un tā tas ir. Jo mēs dzīvojam, kad citas mirst.

Keriks atraisījās no Engas vēsajām, liegajām skavām, novērsās un meloja:

-   Es esmu atnācis par tālu. Man aizliegts iet līdz laukiem. - Viņš izvairījās no viņas piekasīgā skatiena un pavilka pavadu. - Inlēnu, ejam atpakaļ!