RIETUMOS NO ĒDENES

«Suakainas un pārējo nāvi taču var likt lietā,» viņa domāja. Viņa ilgi sēdēja bez kustībām, neskatīdamās uz Alekenzi un izvairīdamās sastapt arī citu acis. Viņa vērās kaut kur tālumā un redzēja kaut ko tikai viņai saredzamu. Visas pa­cietīgi gaidīja, līdz viņa sakustēsies un bildīs kādu vārdu.

Visu atceļu līdz Alpīsakai viņa stingi sēdēja. Citādi nevarēja. Viņā brieda plāns, noteikts un izstrādāts, un vajadzētu tikai pakustēties, lai ikviena to sapras­tu. Viņa atsāka kustēties tikai nonākusi dokā, jo bija jāizceļas krastā.

Vaintē acis nomērīja Alekenzi plato muguru, brīdi svārstījās, tad novērsās.

Plāns patiesi bija gatavs.

XIX

Mērnieču brigādes pēdas tā arī neatrada. Nekādas. Bulta bija viņu drūmā likteņa vienīgā liecība. Vaintē vientulībā atgriezās savā cellē, kur nolika to pie jau agrāk iegūtajiem astazou rokdarbiem, - grozos pie sienas. Tad viņa apsēdās savā varas krēslā un aizsūtīja pēc Vanalpē un Stalanas, kurām, protams, seko­ja neiztrūkstošā Alekenzi. Ielūkojās arī Keriks, bet ar žestu pietika, lai viņš aiz- muktu. Šobrid Vaintē nevarēja pat domās pieļaut astazous klātbūtni.

Visas trīs ilgāku laiku pārsprieda ar Stalanu pilsētas drošības jautājumus. Jāierīko vairāk slazdu, jāizvieto vairāk sardžu - un pagaidām nekādas mērnieču brigādes! Pēc tam viņa atlaida sarunu biedrenes un iesauca iekšā kādu samērā labi runājošu fārgaju, kurai nesen bija uzticējusi savas palīdzes pienākumus.

-  Drīz ieradīsies araketo. Kad tas dosies projām, es gribu, lai aizbrauc arī tu. Ierodies Inegbanā un uzmeklē Malzasu. Tev jāizstāsta viņai viss, ko es tagad pastāstīšu. Tu stāstīsi tieši tā, kā es stāstu tev. Vai saprati?

-  Tieši tā, eistaā. Darīšu, kā pavēlēts.

-  Ziņa ir šāda: «Esi sveicināta, Malzasa, es nāku ar ziņu no Vaintē Alpīsakā. Tā ir ļoti svarīga, drūma un rūgtuma pilna ziņa. Dažas mūsējās ir mirušas. Suakaina ir mirusi. Viņu un viņas līdzstrādnieces nonāvēja astazoi, kādi no tiem pašiem astazoiem, kas slaktēja dzemdību liedagā. Mēs tos neredzējām, bet par to nav šaubu. Mēs atradām ieroci no koka un akmens, kādus tie lieto. Šie asta­zoi jāatrod un jāiznicina. Tie neredzami siro mūžamežā ap Alpīsaku. Tie jāatrod, tie jāiznicina. Visi. Es lūdzu tevi atsūtīt ar araketo, kad tas atgriezīsies Alpīsakā, daudz fārgaju, kuras prot labi šaut, ar hezocaniem un dzelkšņu krājumiem. Es uzstāju: tas ir nepieciešams. Alpisakas liktenis ir atkarigs no astazou nāves.»

Vaintē apklusa, pašas vārdu skarbuma nospiesta. Fārgaja zvārojās viņas priekšā; nododamā ziņa iesvēla viņā nāves bailes. Vaintē tomēr atrada spēku nokratit drūmo varu, un viņa pavēlēja fārgajai atstāstīt ziņojumu tik ilgi. līdz tas izskanēja nevainojami.

Tajā rītā, kad araketo izbrauca jūrā, Vaintē, atgriezusies savā kambarī, aizsūtīja pēc Kerika. Kur tas laiks, kopš zēns nebija stājies pavēlnieces priekšā! Viņš bija izbijies ne pa jokam, bet gluži velti. Vaintē prātu šobrīd nodarbināja daudz smagu domu (ko varēja skaidri redzēt jau pirmajā acumirklī), un puisēna klātbūtne viņai pat ļāva atbrīvoties.

-  Inlēnu! - Vaintē uzsauca, un varenais stāvs padevīgi paspēra soli šurp. - Tu paliksi pie ieejas, noslēgsi to ar savu masu un dzīsi projām jebkuru, lai kas arī nāktu. Saprati?

-  Viņām būs jāiet.

-  Jā, tikai saki to ļoti noteikti. Saki: «Projām! Vaintē tā lika.» Atkārto!

-  Projām! Vaintē tā lika.

-  Pareizi. Stājies savā vietā!

Šādā darbā Inlēnu tiešām bija savā vietā. Viņas draudīgā poza lika dipēt bēgošo jilanē papēžiem. Vaintē pievērsās Kerikam un runāja valdonīgi kā eistaā.

-  Tagad tu man izstāstīsi visu par astazoiem. Par tādiem kā tu. Runā!

-  Es nesapratu eistaā vārdu jēgu.

Vaintē redzēja viņa izbailes un mulsumu. Viņa saprata, ka jautājums bijis pārāk vispārīgs. Vajadzētu precizēt.

-  Kā sauc astazou pilsētu?

-  Astazoiem nav pilsētu. Šī ir pirmā pilsēta, ko esmu redzējis. Astazoi dzīvo… - viņš veltigi meklēja atmiņā vajadzīgo vārdu. Tik sen jau nebija gadījies dzirdēt vai runāt marbaka valodu, un vārdi vairs nedevās rokā. Viņš atkāpās pie aprak­stoša paskaidrojuma. - Mikstas konstrukcijas no ādām, pārkārtas pār baļķiem. Tās var nojaukt, un baļķus velk… Velk lieli, mataini dzīvnieki.

-  Kāpēc tās jānojauc? Kāpēc jāvelk?

Keriks paraustīja plecus, tad saspringa pūlēs salīmēt kopā blāvo atmiņu drumslas.

-  Tā tas notiek. Tā jānotiek. Tu medī vienā vietā, zvejo citā. Tā jādara.

Jautājumu krustugunīs zēns izspieda vēl dažas atbildes. Kā izrādījās, astazoi

dzīvo grupiņās - tādās, kādu toreiz apkāva, -, bet nav nekādu ziņu par šo grupu skaitu. Kerika sen nenodarbinātā atmiņa nespēja atjaunot visaptverošu priekš­statu. Beigu beigās Vaintē meta mieru šai iztaujāšanai un noslēdza to ar vien­kāršu žestu. Tagad nāca kārta darba svarīgākajai daļai. Viņa ar soda un apbalvo­juma metodi dresēs šo astazou darīt visu, kas jādara. Viņas stāja mainijās; tagad viņa runāja kā eistaā - tā, kura vada pilsētas un tās iemītnieču dzīvi.

-  Kā tu labi zini, es varu šai mirklī nonāvēt tevi vai likt to izdarīt citām.

-  Zinu gan. - Pēkšņā toņa izmaiņa zēnu samulsināja un uzdzina baiļu trīsas.