Romeo un Džuljeta

«Sinjors Martino ar sievu un meitām; grāfs Anselms un viņa skaistās māsas; sinjora Vitruvio, atraitne; sinjors Plačencio un viņa daiļās māsīcas; Merkucio un viņa brālis Valentīns; mans tēvocis Kapuleti, viņa sieva un meitas; mana skaistā māsasmeita Rozalīna un Līvija; sinjors Valencio un viņa brālēns Tibalts; Lučo un jautrā Helēna.»

Nekas, jauka sabiedrība! Kur viņiem jāierodas?

Kalpotājs. Tur.

Romeo. Kur — tur?

Kalpotājs. Uz mielastu; mūsu mājās.

Romeo. Kā — mājās?

Kalpotājs. Mana pavēlnieka mājās.

Romeo. Tiešām, man vajadzēja jums to vispirms pavaicāt.

Kalpotājs. Nu to es jums pateikšu, arī bez vaicāšanas; mans pavēlnieks ir varenais, bagātais Kapuleti, un, ja vien jūs neesat no Monteki nama, lūdzu, atnāciet pie mums iebaudīt glāzi vīna. Dzīvojiet laimīgi!

Aiziet.

Benvolio.

Šais svētkos kārtējos pie Kapuleti

Būs arī tava mīļā Rozalīna

Starp citām veroniešu skaistulēm.

Ej turp un acīm neapmiglotām

Tās vaigā salīdzinot ieskaties,

Un gulbis tavs kā vārna izliksies.

Romeo.

Ja manas acis vil un laupīt zina

Man dziļo ticību, — tad asaras

Lai liesmās pārvēršas, kas neslīcina,

Bet manas acis sodot sadedzina.

Par viņu skaistāka! Šai saulē — nē,

Tāds daiļums nav vēl redzēts pasaulē.

Benvolio.

Jā, tad, kad viņai uzmet skatu ašu

Un viņu tikai sver ar viņu pašu.

Bet, ja reiz viņai tavos kristālsvaros

Cits jaunavīgais daiļums līdzās staros,

Ko spožu parādīšu viesībās,

Tad glīta būs, kas brīnums izlikās.

Romeo.

Es eju līdz, bet ne jau meklēties,

Tik vien par savu daiļo priecāties.

Abi aiziet.

TREŠA AINA

Istaba Kapuleti namā.

Ienāk sinjora Kapuleti un aukle.

Sinjora Kapuleti.

Kur mana meita? Pasauc viņu šurp!

Aukle.

Pie mana jaunavības laika gadiem, —

To saucu jau! — Ei, mārīt, čivulīt! —

Tu dieniņ baltā! Kur gan viņa paliek? —

Ei, Džuljeta!

Ienāk Džuljeta.

Džuljeta.

Kas ir? Kas mani sauc?

Aukle.

Te māte sauc.

Džuljeta.

Māt, esmu šeit. Ko vēlaties?

Sinjora Kapuleti.

Es gribēju tev teikt… Tu, aukle, ej,

Mums jāparunājas. Nē, labāk paliec;

Es piemirsu — tev tieši jādzird tas.

Nu mana meita ir jau pieaugusi!

Aukle.

Uz stundu varu noteikt viņas gadus.

Sinjora Kapuleti.

Nav viņai četrpadsmit.

Aukle.

Es varu saderēt

Uz saviem četrpadsmit — ak, ko es saku!

Uz saviem četriem zobiem, — viņai nav

Vēl četrpadsmit. Cik ilgi vēl

Līdz Jēkabiem?

Sinjora Kapuleti.

Ap divi nedēļas.

Aukle.

Vai ap, vai līdz, bet taisni tanī naktī

Uz Jēkabiem būs viņai četrpadsmit.

Ar manu Zuzannu — dievs mielo viņu! —

Tā viena vecuma. Man, grēcīgai,

Dievs Zuzi paņēma; bet Džuljetai

Uz Jēkabiem būs tieši četrpadsmit.

Tie viņai būs! Vēl labi atceros, —

Pirms gadiem vienpadsmit tai zemestrīcē,

Kad viņai krūti pašlaik atņēmu, —

Tās dienas mūžam neaizmirsīšu!

Ar vērmelēm sev krūtis ieziedusi,

Es saulē sēdēju pie dūjnīcas, —

Sinjors un jūs tad bijāt Mantujā. —

Cik laba galva man! — Nu, kā jau teicu:

Grib mazā manu pupu mutē ņemt,

Jūt rūgtas vērmeles, — tāds mazulis, — vai,

Kā apskaitās un krūti atmeta!

Te nobrīkš dūjnīca! Es metos prom,

Kā — pati nezinu.

Tas notika pirms gadiem vienpadsmit.

Jau viņa kājām gāja, nē, jānudien,

Pusrāpus tenterēja mudīgi.

Vēl dienu pirms tam nodauzīja pieri.

Mans vīrs — dievs mielo viņa dvēseli! —

Bij cilvēks jautrs — viņš mazo pacēla.

«Jā,» saka, «tagad vēl tu krīti uz mutes,

Kad paaugsies un būsi gudrāka,

Gan kritīsi uz muguras,

Vai ne, Džuljeta?» Un, mans svētumiņ,

Bērns aprimst brēkt un jautri saka: «Jā!»

Ak dieniņ, joks cik ilgi prātā stāv!

Nudien, lai dzīvotu kaut tūkstoš gadus,

To neaizmirsīšu! «Vai ne?» viņš prasa,

Un mazais knauķis rimstot saka: «Jā.»

Sinjora Kapuleti.

Nu pietiek, lūdzu tevi, lai nu paliek,

Aukle.

Jā, kundze, man vēl tagad smiekli nāk,

Kad viņa aprima un teica: «Jā.»

Bet pašai pierē puns, nu, kad es saku —

Tik liels, ka to var labi aptaustīt,

Bij belziens sīvs un rūgtas asaras.

Mans vīrs — tas saka: «Tu uz mutes krīt,

Gan vēlāk kritīsi uz muguras,

Vai ne?» Un viņa aprimst, saka: «Jā».

Džuljeta.

Es lūdzu, aukle, rimsties arī tu.

Aukle.

Nu es jau beidzu. Dievs lai stāv tev klāt!

Tu bērns visjaukais, ko es auklējusi.

Vēl tavas kāzas piedzīvot, un tad

Es vairāk nevēlētos it nekā.

Sinjora Kapuleti.

Par kāzām, jā, par tām jau gribu es

Nu runāt. Džuljeta, saki, meit, —

Kā ir, vai gribētu tu precēties?

Džuljeta.

Tāds gods ne sapnī nav man rādījies.

Aukle.

Tāds gods! Ja nebūtu es aukle, liktos,

Ka gudrību no krūts tu izzīdusi.

Sinjora Kapuleti.

Nu padomā par to. Mums Veronā

Vēl jaunākas par tevi ir jau sievas

Un mātes kļuvušas. Un arī es

Jau tavos gados biju māte. Tātad —

Pēc tavas rokas jaunais Pariss lūdz.

Aukle.

Sinjora, gaišumiņ! Nu tas tik vīrs,

Nav otra tāda pasaulē, — kā liets!

Sinjora Kapuleti.

Nav otra tāda zieda Veronā!

Aukle.

Jā, jā; pareizi, zieds! Viņš tīrais zieds!

Sinjora Kapuleti.

Ko saki tu? Vai patiksies tev viņš?