Romeo un Džuljeta

Par bērniem dīkā prātā dzimušiem,

Ko radījusi tukša fantāzija

No vielas, smalkākas par šķidro gaisu

Un grozīgākas nekā vējš, kas viegli

Te glaužas ziemelim pie ledus krūts,

Te dusmīgs projām šņāc no turienes

Uz veldzes aprasotiem dienvidiem.

Benvolio.

Tavs teiktais vējš mūs pašus aizdzīs prom,

Jau mielasts beigts, mēs nonāksim par vēlu.

Romeo.

Man šķiet, par agru vēl; gars šaubās, jūt

Ko liktenīgu zvaigznēs rakstītu,

Kas piepildīties sāks šai baigā stundā

Nakts dzīru jautrībā, un noslēgs drīz

Man apnikušās dzīves elpu krūtīs

Kāds ļauns un nejaušs agras nāves joks.

Bet viņš, kas manas laivas stūri vada,

Lai buras griež! Uz priekšu, jautrie draugi!

Benvolio.

Lai bungas rīb!

Visi dodas namā.

PIEKTĀ AINA

Zāle Kapuleti namā.

Muzikanti gaida. Ienāk kalpotāji ar servjetēm.

Pirmais kalpotājs. Kur Potpens, ka nepalīdz novākt?

Viņš galdus pārmaina! Traukus notīra!

Otrais kalpotajs. Labs tikums maitajas, ja atrodas viena vai divu vīru rokās, pie tam vēl nemazgātās.

Pirmais kalpotājs. Aizvākt krēslus, nostumt pie malas galdu! Uzmaniet sudraba traukus! Tu esi tik labs, paglabā man gabaliņu marcipāna un, ja esi man draugs, liec durvju sargam ielaist Zuzannu Grindstoni un Nelliju. Anton Potpen!

Otrais kalpotajs. Labi, būs paveikts.

Pirmais kalpotājs. Jūs meklē, sauc un klaigā, prasa lielajā zālē.

Trešais kalpotājs. Mēs nevaram būt reizē te un tur. Salaiž jautrāk, zēni! Kas visus pārdzīvos, tas visu iemantos.

Izklīst.

Ienāk Kapuleti ar Džuljetu un citiem mājas ļaudīm, saņemdami viesus un maskas.

Kapuleti.

Nu sveiki, kungi! Dāmas cienītās,

He, dejojiet jūs, kam nav varžaču.

He, cienītās! Jūs negribēsiet diet?

Ja kāda no jums leposies, nudien,

Tad tai ir varžacis; ko, vai ne tā? —

Sinjori, sveiki, sveiki! Bija laiks,

Kad palīksmojos maskā arī es

Un ausī pačukstēju skaistulei,

Kas viņai patīkams. Tas ir jau sen.

Es lūdzu, kungi! — Muzikanti, spēlēt!

Te, plašāk, plašāk! Meičas dejojiet!

Mūzika spēlē, viesi dejo.

Ei, vairāk, gaismas, zēni! Galdus nost!

Dzēst guni kamīnā, te jau tik karsts.

Cik patīkams šis negaidītais joks!

Nu sēdi, brālēn, sēdi tu nu arī,

Mums abiem diviem dejas laiks jau pāri.

Cik sen tas bij, kad reizi pēdējo

Mēs maskās gājām?

Otrais Kapuleti.

Būs gadu trīsdesmit.

Kapuleti.

Ko, draugs! Tik daudz gan nav, nē, navi tik daudz.

Mēs maskās bijām Lučencio kāzās;

Lai saka man, ko vien kāds grib, ir skaidrs —

Par dividesmit pieciem vairāk nav.

Otrais Kapuleti.

Nē, vairāk, vairāk; viņa dēls jau vecāks, —

Tam ir jau trīsdesmit.

Kapuleti.

Ko tu man mels!

Pirms divi gadiem nebij pilngadīgs.

Romeo kādam kalpotājam.

Kas tur tā dāma, kura roku sniedz,

Lūk, tur tam bruņniekam.

Kalpotājs.

Ser, to es nezinu.

Romeo.

Ap viņu lāpas gaišāk uzliesmo!

Nakts tumsā viņas skaistums izstaro

Kā mirdzošs rubīns maura auskaros,

Kas šķiet par košu šinī pasaulē.

Starp citām dejotājām rindā garā

Šķiet viņa balta dūja vārnu barā.

Kad deju beigs, es viņai tuvošos

Un laimīgs viņas rokai pieskaršos.

Un mīlu to jau sen? Acs, atzīsties,

Tev pirmoreiz tāds daiļums atvēries!

Tibalts.

Pēc balss tas droši vien kāds Monteki.

Puis, padod rapieri! Kā drīkst šis vergs,

Aiz vecas maskas slēpies, iekšā nākt uU

Un zoboties par mūsu viesībām?

Pie manas dižciltīgās dzimtas goda,

Nav grēks, ka viņu kāds ar nāvi soda!

Kapuleti.

Kas, mīļais, tev? Kam tu tā uztraucies?

Tibalts.

Seit, tēvoc, Monteki kāds ieradies.

Sis neģēlis kā izsmieklam te staigā,

Met zaimus jūsu svētku viesiem vaigā.

Kapuleti.

Vai jaunais Romeo?

Tibalts.

Jā, nelga Romeo.

Kapuleti.

Jel valdies, mīļais dēls, liec viņu mierā,

Viņš uzvedas kā daždien dižciltīgs.

Un jāatzīst, ka visa Verona

To teic par tiklu, gudru jaunekli.

Lai atdod man kaut visu pilsētu,

Es savā namā viņu nenievāšu.

Tu apmierinies, neievēro viņu.

Tā gribu es, un tev man jāklausa.

Ej jautru seju, izlīdzini grumbas,

Ļauns izskats svētku līksmē nepiedien.

Tibalts.

Bet der, ja viesos ienāk nelietis.

Es necietīšu to!

Kapuleti.

Tev jāpacieš!

Kāds lielkundzēns! Vai dzirdi, ko es saku?

Kurš te gan kungs — vai tu, vai es? Nu ej!

Viņš necietīšot? Tā? Lai dievs man žēlīgs!

Viņš nāks un manos viesos karu cels!

Te spēlēs tītaru! Kāds varonis!

Tibalts.

Bet, tēvoc, tas tak kauns!

Kapuleti.

Ej prom, ej prom!

Tu esi nejauks zēns! Vai ne, patiesi?

Šis joks tev atriebsies, jā, tā tas būs!

Viņš man vēl pretosies! Nu, redzēsim. —

Tā, mīļie, jautrāk! — Ej, tu gailēns tāds!

Kā miers lai būtu! — Mīļie, vareni!

Tibalts.

Viss drebu es, vai dusmas valdīt varu

Šai pacietībā, uzspiestā ar varu.

Es aiziešu. Bet laipnais iebrukums

Par rūgtu žulti pārvērtīsies mums.

Aiziet.

Romeo Džuljetai.

Ja grēko mana rupjā roka, kautri

Tev pieskaroties, maigais, svētais tēls,

Tad manas lūpas — svētceļnieki kautrie,

Lai vainu izpērk skūpsts mans, lēns un cēls.

Džuljeta.