Romeo un Džuljeta

Tu viesībās ar viņu satiksies,

Tā sejā lasi it kā grāmatā,

Ko dailes ota tanī rakstījusi.

Ik vaibstā veries liegmes apgarotā,

Tie cits ar citu sasaistās kā rotā.

Kas liktos tumšs šai jaukā grāmatā,

To lasi malās — acu atspulgā.

Tāds precnieks — dārga mīlas grāmata,

Kas prasās būt jo grezni iesieta.

Zivs dzelmi mīl; bet krāšņa aina tāda,

Kur slēpto daili ārējs skaistums rāda.

Tā grāmata visvairāk skatus saista,

Kas zelta stāstu zelta sprādzēm saista.

Kas viņam dots, tas tevi pavadīs,

Un iegūstot nekas tev nezudīs.

Aukle.

Ko — nezudīs! Pie vīra piebriedis.

Sinjora Kapuleti.

Nu teic — vai iemīlēsi Parisu?

Džuljeta.

Būs jāmēģina acuraugā zīlēt.

Es skatu metīšu, tā lidojums

Būs tik vien ilgs, cik patiktu tas jums.

Ienāk kalpotājs.

Kalpotājs. Sinjora, viesi jau sanākuši, vakariņas galdā, jūs aicina un jauno sinjorinu lūdz, aukli virtuvē lamā bez jēgas, un viss iet juku jukām. Man jāsteidzas viesus apkalpot; pazemīgi lūdzu, pasteidzieties.

Sinjora Kapuleti.

Tūlīt.

Kalpotājs prom.

Džuljeta, grāfs jau klāt.

Aukle.

Ej, bērns, lai vari viņu sveicināt.

Viņas aiziet.

CETURTĀ AINA

Iela.

Uznāk Romeo, Merkucio, Benvolio ar piecām sešām maskām un lāpu nesējiem.

Romeo.

Vai ieejot mēs atvainosimies,

Vai tā bez atrunas tik iesim iekšā?

Benvolio.

Nav laika te mums garām izrunām.

Nav līdz mums Amora, kas acīm aizsietām

Un izrakstītu tatārstopu rokā

Kā putnu biedēklis prom dāmas baida.

Nav iemācīta prologa, ko bikli

Ar suflēšanu teikt pie ieejas.

Lai viņi mēro mūs, kā viņiem tīk,

Mēs padejosim mēreni un iesim.

Romeo.

Man lāpu dod. Es dejai nederu;

Gan esmu drūms, bet gaismu gribu rādīt.

Merkucio.

Nē, mījais Romeo, tev jādejo.

Romeo.

Man ne! Jums kājā dejotāju kurpes

Ar vieglām pazolēm, man sirdī svins —

Tas lejup velk, nav brīves kustībās.

Merkucio.

Tu — iemīlējies; Amors spārnus dos,

Ņem tos un laidies visiem ļaudīm pāri.

Romeo.

Jo smagi viņa bulta mani ķēra,

Par smagu es, lai spārnots lidotu,

Par ciešu siets, lai sāpju saites rautu,

Zem mīlas smagās nastas sagurstu.

Merkucio.

Bet, krizdams mīlā, būsi viņai nasta;

Svars pārāk liels tik maigai lietiņai.

Romeo.

Vai mīla maiga? Nē, par rupju tā,

Par skarbu, negantu, kā ērkšķiem dur.

Merkucio.

Ar rupju mīlu rupji apejies;

Dur viņu nost ar savu dzeloni.

Uz maskas masku liec! — Šurp manu viepli!

Ja skatam pētošam es ķēms, kas man?

Lai sarkst nu liekā piere manā vietā.

Benvolio.

Nu, iekšā iesim, klauvējiet! Bet tur

Lai katrs savas kājas braši cilā.

Romeo.

Man dodiet lāpu! Omā vieglākie

Lai kalmju klonā piesit papēdi.

Man jāpaliek pie senču parunas —

Kas gaismu rāda, visu labāk redz.

Joks brīnum jauks, tik man te neveicas.

Merkucio.

Ko — neveicas, tu šķieti novadējies.

Mēs tomēr tevi izvilksim no purva —

No mīlas, kura esi iestidzis

Līdz ausīm tu. Nāc, gaisma velti deg.

Romeo.

Nē, tā tas nav.

Merkucio.

Es domāju, — šeit stāvot dīkā,

Deg uguns veltīgi, kā lampa dienā.

Nāc līdzi, klausi labam padomam,

Tas piecreiz gudrāk, nekā prātot te.

Romeo.

Iet viesībās, tāds nodoms atzīstams,

Bet ne jau iekšā.

Merkucio.

Kāpēc, lūdzams?

Romeo.

Es šonakt sapni redzēju.

Merkucio.

Es arī.

Romeo.

Kādu?

Merkucio.

Ka sapņošana — blēņas vien.

Romeo.

Kas gultā guļ, redz sapnī īstenību.

Merkucio.

Ā, tev bij viesos karaliene Meba!

Tā elfu vecāmāte, parādās

Tik maziņa kā ahāts gredzenā,

Kas oldermenim rādītāja pirkstā.

Tā saules puteklīšu pajūgā

Pa degunu brauc cilvēkiem, kas guļ;

Tai ratu spieķi — zirneklīša kājas,

No sienāzīša spārniem pārsega,

No smalkiem tīmeklīšiem streņģltes,

No valgniem mēnesnīcas stariem sakas,

Tai plauku pātaga, kāts circeņkaula

Un vedējs — odiņš svārkā pelēkā,

Ne pusi tik liels kā sīkais kāpuriņš,

Kas laiskai meitai pirkstiņā aiz naga.

Sēž viņa rieksta čaulas karietē,

Ko taisījuši vāvere vai ķirmis —

Šie vecu vecie elfu ratnieki.

Tā lepni Meba vizinās ik nakti

Pa mīlētāju mulsām smadzenēm

Un sapņot liek tiem mīlas sapņus tad.

Vai pieskārās pie ceļa galmniekam,

Un sapņo tas par kortezijas glaimiem;

Skar pirkstus tiesnesim, un sapņo tas

Par kukuli; vai dāmu lūpas skar,

Un sapnī viņas saldu skūpstu tvīkst;

Tās bargā Meba bieži sit ar pūtēm,

Kad pārāk kāras ir uz saldumiem.

Brāž reizēm augstmanim pa degungalu,

Un sapnī labu vietu noģied tas.

Kādreiz ar sivēnsaru pakutina

Tā mācītājam guļot degunu,

Tad sapņo viņš par jauniem sieciņiem.

Tā reizēm brauc pa skaustu kareivim,

Un sapnī redz tas sīvus cīniņus.

Redz brāzmu, aplenkumu, spāņu durkļus,

Redz kausus, piecas pēdas dziļus; te

Skan ausīs bungas, un viņš atmostas,

Ar bailēm lādēdamies norūc lūgsnu

Un tālāk guļ. — Tā ir tā pati Meba,

Kas naktīs zirgiem krēpes sapinko

Un sagriež grīstu grīstēs lēkšķainās,

Ja atraisīt tās grib — draud nelaime.

Tā miegā moca brašās jaunavas,

Kas ilgojas pēc mātes cerībām.

Tā viņa ir …

Romeo.

Beidz, beidz, Merkucio, nu pietiks!

Tu niekus mels.

Merkucio.

Jā, runāju par sapņiem,