Romeo un Džuljeta

Nav rokas jānievā, jums, svētceļniek,

Jā, viņās godbijīgais sveiciens jūtams.

Jo svētceļnieks pie svētiem rokas liek,

No rokas rokā svētais skūpsts tam sūtāms.

Romeo.

Vai lūpu nav pat svētajam un svētai?

Džuljeta.

Jā, svētceļniek, tās dotas lūgšanām.

Romeo.

Tad atjauj, mana svētā izredzētā,

Ka lūpas seko roku paraugam;

Jel pieņem viņu karstās lūgšanas,

Lai šaubas ticībā man pārvēršas.

Džuljeta.

Cieš klusu svētie, lūgsnu uzklausot.

Romeo.

Tāds klusē, kamēr piepildās man viss,

Un ņem no manām lūpām manu grēku.

Skūpsta viņu.

Džuljeta.

Nu manas lūpas tavu grēku pārņem.

Romeo.

Mans lūpu grēks? Ak, svētlaimīgais mirklis!

Sniedz atpakaļ.

Džuljeta.

Ai, kā tu skūpsti!

Aukle.

Sinjora, māte grib jums kaut ko teikt.

Romeo.

Kas viņas māte?

Aukle.

Gudrinieks, viņš nezin!

Tā mūsu namamāte, laba kundze

Un gudra, godājama. Viņas meitu

Es auklēju; ar viņu jūs nupat

Kā runājāt. Vai ne, kas viņu cels,

Tas zeltu smels.

Romeo.

No Kapuleti viņa?

Ak svētums! Nu es ienaidnieka ziņā.

Benvolio.

Nu iesim prom un beigsim jauko joku.

Romeo.

Jā, žēl, man sirdī tikai vairāk moku.

Kapuleti.

Nē, mani kungi, neejiet vēl prom,

Būs tūliņ kalpi klāt ar cienastu.

Jūs steidzaties? Nu labi, tencinu!

Paldies jums, cienītie! Ar labu nakti!

Tur lāpas parādiet! — Mēs iesim gulēt.

Patiesi, draudziņ, ir jau krietni vēls,

Pie miera jādodas.

Aiziet visi, izņemot Džuljetu un aukli.

Džuljeta.

Nāc, aukle, pasaki — kas tur tas kungs?

Aukle.

Tas vecā Tiberio dēls un mantinieks.

Džuljeta.

Un tas, kas nupat ārā iet pa durvīm?

Aukle.

Tas tur? Man liekas, jaunākais Petručo.

Džuljeta.

Un tur, tas nākošais, kurš nedejoja?

Aukle.

To nezinu.

Džuljeta.

Ej uzzini. Ja viņš ir precējies,

Tad kāzu gulta būs man vēsais kaps.

Aukle.

Kāds Monteki, sauc viņu Romeo.

Viņš jūsu lielā ienaidnieka dēls.

Džuljeta.

No mūsu naida izaug mana mīla!

Nāk nezināmais, ieraudzīts par vēlu!

Dzimst manā mīlā liktenis briesmīgais:

Man jāmīl ienaidnieks vissīvākais.

Aukle.

Kas? Ko?

Džuljeta.

Tā dzeja; to man iemācīja

Nupat kāds dejotājs.

Iekšā dzirdams sauciens: «Džuljeta».

Aukle.

Jā, ejam,

Nu nāc! Jau visi viesi aizgājuši.

Abas aiziet.

OTRAIS CĒLIENS

PROLOGS

Uznāk koris.

Koris.

Guļ vecās iegribas uz nāves cisām,

Pēc mantojuma jaunā kaisle kaist;

Kas pirmāk likās skaistāka par visām,

Džuljetu ieraugot, kā ēna gaist.

Mīl viņu Romeo un viņa viņu,

Viens otra sirdi skatiem apburot;

Un, pāri naidam jūtot mīlas dziņu,

Tie saldos augļus slepen ievākt prot.

Viņš ienaidnieka mājās netiek brīvi,

Lai sniegtu viņai mīlas zvērestus,

Pie tā, kas visumīļākais ir dzīvē,

Džuljeta netiek saņemt zvērestus.

Bet kaisle spēku dod tiem sastapties

Un brīdi svētlaimībai nodoties.

Aiziet.

PIRMĀ AINA

Laukums pie Kapuleti dārza sētas.

Uznāk Romeo viens.

Romeo.

Kā aiziet var, ja sirds man paliek šeit?

Ak zemes pīte, atgriezies pie centra!

Pārlec pār sētu un nozūd dārzā.

Uznāk Benvolio un Merkucio.

Benvolio.

Romeo! Draugs Romeo!

Merkucio.

Viņš gudrs.

Nudien, būs aizmanījies mājās gultā.

Benvolio.

Viņš steidzās šurp un pārlēca pār sētu.

Sauc viņu, draugs Merkucio, jel sauc.

Merkucio.

Es viņu izburšu. Ei, Romeo!

Āksts! Neprātīgais! Kaislais mīlētājs!

Jel parādies mums tā kā nopūta!

Teic kādu dzejrindu, un pietiks man;

Sauc «ak» vai «mīlu» atskaņo ar «ķīlu».

Teic labu vārdu kūmai Venerai;

Bet viņas dēlu — aklo Amoru

Par jauno Ādamu tu palamā;

Reiz karali Kofetua viņš ķēra,

Kas iemīlējās nabagmeitenē.

Viņš nedzird, nemostas un nekustas;

Beigts pērtiķis, bet es to uzburšu!

Pie Rozalīnas platām, gaišām acīm,

Pie viņas augstās pieres, sārtām lūpām,

Pie slaidām kājām, gūžām līganām

Un jaukā novada to iejomā, —

Mēs abi lūdzam: parādies mums vaigā!

Benvolio.

Viņš sadusmosies, tevī klausoties.

Merkucio.

Par ko tad dusmoties. Ja es te sauktu,

Lai viņa mīļās priekšā nostājas

Kāds cits un paliek, kamēr prom to triec,

Tad būtu jāskaistas. Bet es kā labs

Un godīgs burvis viņa mīļās vārdā

Tik piesaucu, lai viņš mums parādās.

Benvolio.

Nāc, iesim! Kokos paslēpies ir viņš,

Lai būtu vienatnē ar dzestro nakti.

Ir viņa mīla akla, un tai tumsa tīk.

Merkucio.

Ja mīla akla, mērķi sasniegt grūt.

Nu sēž viņš gaidīdams zem kraušu koka,

Kaut mīļā klēpī iekristu kā krausis, —

Tā meitenes sauc paklusām šo augli.

Ak Romeo, kaut viņa būtu krausis!

Sveiks, Romeo, es likšos savos pēļos,

Man vēsā laukā gultā nenāk miegs.

Draugs, iesim!

Benvolio.

Jā, iesim; velti meklēt to,

Kurš nevēlas, lai viņu atrastu.

Aiziet.

OTRA AINA

Kapuleti dārzā.

Romeo.

Par rētu smej, kas ievainots nav bijis.

Džuljeta parādās augšējā logā.

Kas tas! Tur logā gaisma zibēja?

Tur rītausma, — Džuljeta — mana saulei

Nāc, gaišā saulīt, nokauj mēnesi,

Kas tā jau bāls un dilst aiz skaudības,

Ka tu — kas viņam kalpo — daiļāka.

Jel nekalpo šim skauģim priesterim;

Tik muļķi staigā viņa šķidrautā,