Samarkandas amulets

Netenjels mazliet pasmaidīja. Es gan neesmu noguris, viņš teica. Ir tik daudz kas, ko gribētos izdarīt…

-    Tieši tā, es piekritu. Pretošanās kustība… sazvērnieki… Tev būs vajadzīgas brīvas rokas, lai sadzītu viņu pēdas. Padomā par citiem džiniem, kas tev būs jāizsauc, kad tu attīstīsi savu spīdošo karjeru. Viņiem nebūs manas iznesības, bet viņi tevi mazāk ķircinās.

Likās, ka kaut kas manā runā bija saimnieku aizkustinājis. Lai notiek, Bartimaj, viņš beidzot teica. Es piekrītu. Bet tev būs jāpagaida, kamēr uzzīmēšu apli.

-    Nekādu problēmu! biju sajūsmā. Patiesībā es pat varētu tevi pa to laiku izklaidēt! Ko tu vēlētos? Varu dziedāt kā lak­stīgala, uzburt gaisā skaistu mūziku, radīt tūkstošiem skaistu smaržu… Domāju, ka varētu pat nedaudz pažonglēt, ja tas tevi uzjautrinātu.

-    Paldies, bet tas nebūs vajadzīgs.

Istabas viens stūris bija bez paklāja un nedaudz augstāks par pārējo grīdu. Šeit ar rūpīgu precizitāti un tikai pāris reižu ielūkojoties formulu grāmatā, Netenjels ar melnu krītu, ko bija atradis galda atvilktnē, uzzīmēja vienkāršu pentaklu. Kamēr viņš strādāja, es izturējos ļoti klusi. Negribēju, lai saimnieks pieļauj kādu kļūdu.

Galu galā viņš pabeidza un stīvi piecēlās, turēdams roku pie muguras. Gatavs, zēns teica. Kāp iekšā.

Es uzmanīgi nopētīju rūnas. Tā atceļ Adelbranda pentaklu, vai ne? -Jā.

-    Un šī lauž Mūžīgo saistību?

-   Jā. Un redzi šo hieroglifu? Tas pārrauj saikni. Vai tu gribi, lai tevi atbrīvo, vai ne?

-    Tikai pārbaudu. Es ielēcu lielākajā aplī un pagriezos pret viņu. Netenjels gatavojās, prātā sakārtojot vārdus, un nikni paskatījās uz mani.

-    Novāc no sejas to muļķīgo smīnu, zēns teica. Tas novērš manu uzmanību.

-   Atvaino. Es pieņēmu pretīgu ļaunuma un bēdu pilnu izteiksmi.

-    Tā nav ne par matu labāka.

-   Atvaino, atvaino.

-    Labi, gatavojies. Viņš ievilka elpu.

-   Vēl tikai viens ieteikums, es teicu. Ja tu drīz vien atkal gribēsi kādu izsaukt, es ieteiktu Fakvarlu. Viņš ir labs strād­nieks. Liec šim dēmonam darīt kaut ko saturīgu, piemēram, iztukšot ezeru ar sietu vai izskaitīt smilšu graudiņus jūrmalā. Viņam tas veiksies.

-    Vai tu gribi tikt prom vai ne?

-    Jā, jā. Ļoti.

-    Nu tad…

-    Netenjel vēl viena lieta.

-Kas?

-    Klausies: kā burvim tev ir liels potenciāls. Un es to nedo­māju tā, kā tev šķiet. Iesākumam tev ir nedaudz vairāk inicia­tīvas nekā lielākajai daļai burvju, bet viņi to no tevis izdzīs, ja nepiesargāsies. Un vēl tev ir sirdsapziņa, tas ir kaut kas ļoti rets, un to ir viegli pazaudēt. Sargā to. Tas arī viss. Ak, un es, ja būtu tavā vietā, uzmanītos no tavas jaunās meistares.

Saimnieks mirkli vērās manī, it kā vēlēdamies kaut ko teikt. Un tad nepacietīgi papurināja galvu. Ar mani viss būs kārtībā. Neuztraucies. Šī ir tava pēdējā iespēja. Man pēc piecām minū­tēm jābūt lejā uz vakariņām.

Esmu gatavs.

Zēns ātri un bez kļūdām izrunāja Atbrīvošanas vārdus. Jutu, ka ar katru viņa izrunāto zilbi saiknes, kas mani bija saistīju­šas pie Zemes, kļūst arvien vājākas. Kad viņš tuvojās beigām, mana forma izstiepās, izpletās ārpus apļa robežām. Plānos atvē­rās neskaitāmas durvis, saukdamas mani pie sevis. Es kļuvu par biezu dūmu mākoni, kas ar rēcienu uzšāvās gaisā, piepildot istabu, kura ar katru mirkli man kļuva arvien nereālāka.

Netenjels bija beidzis. Viņa mute aizvērās. Pēdējā saikne pār­trūka kā stipra ķēde.

Es pazudu, atstājot aiz sevis asu sēra smaku. Lai viņš mani tik drīz neaizmirstu.

Džonatans Strouds SAMARKANDAS AMULETS

Bartimaja triloģijas 1. grāmata

Redaktore Diāna Spertāle

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-1871. A/s Preses nams

[77] viens labums no šī ceļojuma bija tāds, ka fiziskās grūtības tik ļoti no­darbināja viņa prātu, ka zēnam neatlika laika gausties par savu dārgo Novē­rošanas disku. Goda vārds, tas, kā viņš par šo zaudēto disku pārdzīvoja, varētu likt domāt, ka šis velnēns bija viņa asinsbrālis, nevis vulgārs gariņš mazuļa izskatā, kas pret savu gribu iesprostots bronzas gabalā. Viņš nudien ņēma visu pārāk pie sirds. Bet pēc viņa dārgās Martas kundzes zaudējuma disks knauķim laikam bija vienīgais draugs plašajā pasaulē. Nabadziņš.

[78] "labs saimnieks", protams, ir ļoti pretrunīgs termins. Pat Zālamans būtu neciešams jaunībā viņš bija pārmēru klīrīgs bet, par laimi, pagro­zot savu burvju gredzenu, viņš spēja pavēlēt 20 000 gariem, tā ka pie viņa man bija daudz brīvdienu.