Samarkandas amulets

Pēkšņi pielēcu kājās un pastiepu galvu uz loga pusi. Ieklau­sies! es izsaucos.

-Ko?

-    Tur var dzirdēt simtiem cilvēkus, kas tev… neuzgavilē.

Viņš uzmeta man drūmu skatienu. Tas nozīmē…

-    Tas nozīmē, ka valdība to visu pamatīgi noklusējusi. Kur ir fotogrāfi? Kur žurnālisti? Biju gaidījis, ka tu būsi šīsdienas The Times pirmajā lappusē. Viņiem vajadzēja publicēt tavu dzīves­stāstu, pasniegt tev medaļas, izdot pastmarkas ar tavu smaidošo seju… Bet tā taču nenotiek, vai ne?

Saimnieks nošņaukājās. Tas viss jāpatur noslēpumā drošī­bas apsvērumu dēļ. Vismaz tā man teica.

-    Nē, tas nav drošības nolūkos. Viņi vienkārši negrib izska­tīties pēc pēdējiem muļķiem. "DIVPADSMITGADĪGS ZĒNS IZGLĀBJ VALDĪBU"? Par viņiem smietos uz visām ielām. Nem vērā, no tā burvji baidās visvairāk. Kad tas notiek, tās ir viņu beigas.

Netenjels pavīpsnāja. Viņš bija par jaunu, lai saprastu. Ne jau no vienkāršajiem ļaudīm mums jābaidās, zēns teica, bet no sazvērniekiem no tiem, kam izdevās aizbēgt. Vaitvelas jaun­kundze saka, ka to dēmonu ir izsaukuši vismaz četri burvji, tā ka bez Siržulauzēja, Šīlera un Laima bija jābūt vēl vismaz vie­nam. Laims ir pazudis, un arī sarkanbārdainais vīrs nav redzēts nevienā no ostām vai lidostām… Tīrā mistika! Esmu pārlieci­nāts, ka arī Šolto Pinns tajā visā iesaistīts, bet es nedrīkstu par viņu neko minēt pēc tā, ko tu savārīji viņa veikalā.

-    Jā gan, es teicu, salicis rokas aiz galvas, un sāku runāt uzjautrinošā tonī, manuprāt, tev ir šis tas slēpjams. Es, tavs mazais velnēns, un visi mani nedarbi. Un tu, kas nozog amuletu un iegāž savu meistaru… Saimnieks nosarka un izlikās, ka iet apskatīt jauno skapi. Piecēlos un soļoju viņam aiz muguras. Starp citu, es ievēroju, ka tu savā stāstā esi piešķīris Martas kundzei zvaigznes lomu, es turpināju. Vai tas palīdz remdēt sirdsapziņas mokas?

Netenjels apcirtās, sejai kvēlojot. Ja tu gribi kaut ko teikt, tad saki, viņš nošnāca.

Es nopietni paskatījos uz savu saimnieku. Tu teici, ka atriebsies Siržulauzējam, es sacīju, un tā arī izdarīji. Varbūt tā tu jūties mazliet labāk vismaz es tā ceru, bet zināt nevaru. Bet tu arī apsolīji: ja es tev palīdzēšu cīņā pret Siržulauzēju, tu mani atbrīvosi. Es tev palīdzēju. Man pat šķiet, ka vairāk­kārt glābu tavu dzīvību. Tavs ienaidnieks ir miris, un tu savās acīs esi veiksmīgāks nekā jebkad agrāk. Un tagad ir laiks turēt solījumu, Netenjel, un atlaist mani brīvībā.

Mirkli puika klusēja. Jā, viņš beidzot teica. Tu man palī­dzēji… Tu mani izglābi…

-    Sev par mūžīgu kaunu.

-    Un es esmu… jaunais burvis apklusa.

-   Apkaunots?

-Nē.

-    Sajūsmināts? -Nē.

-    Pavisam nedaudz pateicīgs?

Viņš dziļi ievilka elpu. Jā. Es esmu tev pateicīgs. Bet tas nemaina faktu, ka tu zini manu īsto vārdu.

Bija laiks to visu beigt, vienreiz un uz visiem laikiem. Biju noguris; mana būtība smeldza, jau devīto dienu atrodoties šajā pasaulē. Gribēju tikt prom. Tiesa gan, teicu. Es zinu tavu vārdu, un tu zini manējo. Tu vari mani izsaukt. Es varu tevi iegāzt. Tas mūs padara līdzvērtīgus. Bet, kamēr būšu Citā pa­saulē, kam lai es to teiktu? Nevienam. Tev vajadzētu vēlēties, lai es ātrāk pazūdu. Ja mums abiem paveiksies, mani neviens neiz­sauks, kamēr vien tu dzīvosi. Bet, ja mani tomēr izsauks… es dziļi ievilku elpu, apsolu, ka neizpaudīšu tavu vārdu.

Zēns klusēja. Gribi, lai tas tiek paziņots oficiāli? es iebrē­cos. Kā būtu ar šādu: "Ja es laužu šo solījumu, lai kamieļu bari mani iemin smiltīs un manus pīšļus izkaisa visos vējos!" [120] [1] Tas ir sens ēģiptiešu zvērests. To lietojot, ir jāuzmanās tas vienmēr piepildās.

Es nespēju būt vēl daiļrunīgāks.

Saimnieks vilcinājās. Man jau šķita, ka viņš tūlīt piekritīs. Nezinu gan, Netenjels murmināja. Tu esi dē… džins. Zvē­resti tev neko nenozīmē.

-    Tu mani jauc ar kādu burvi! Labi, tad runāsim tā, dusmās pakāpos atpakaļ, ja tu mani tūlīt pat nelaidīsi vaļā, es došos lejup un pastāstīšu tavai mīļajai Vaitvelas jaunkundzei, kā viss patiesībā notika. Viņa būs ļoti ieinteresēta redzēt manu patieso formu.

Zēns iekoda lūpā un pasniedzās pēc grāmatas. Es varētu…

-   Jā, jā, tu varētu izdarīt daudz ko, es sacīju. Tā jau ir tava nelaime. Tu esi pārāk gudrs. Daudz kas noticis tikai tāpēc, ka tu biji pārāk gudrs, lai atstātu visu tā, kā tas ir. Tu gribēji atriebties, izsauci varenu džinu, nozagi amuletu, un citi tavā

vietā par to samaksāja. Tu izdarīji to, ko vēlējies, un es tev palī­dzēju, jo man tas bija jādara. Un nav šaubu, ka, liekot lietā savu aso prātu, tu varētu man izgudrot vēl jaunas saistības, bet ne jau tik ātri, lai paspētu aizkavēt mani tūlīt pat pateikt tavai jaunajai meistarei visu par amuletu, Krūmložņu un mani.

-    Tūlīt? Netenjels klusi jautāja.

-    Tūlīt pat.

-    Tad tu attaptos tabakdozē.

-    Tas nevienam no mums nenāktu par labu.

Uz brīdi mēs cieši skatījāmies viens otram acīs, iespējams, pirmoreiz. Tad, smagi nopūties, zēns novērsās.

-   Atbrīvo mani, Džon, es teicu. Es esmu paveicis daudz. Un esmu noguris. Tāpat kā tu.