Samarkandas amulets

Viņu pārņēma šis aizvainotā lepnuma sauciens. Tas pulsēja viņa galvā. Bet pašā dziļākajā sirds kaktiņā, zem vēlmes pēc pa­nākumiem, slēpās vēl viena dedzīga vēlēšanās. Kaut kur tālumā bija dzirdami izmisuma kliedzieni, un jauno burvi pārņēma žēlums. Ja nu viņš nespēs atcerēties buramvārdus, visas šīs bez­spēcīgās būtnes ies bojā. Viņu dzīvība bija atkarīga no Neten­jela. Atbrīvošana. Kādi bija īstie vārdi? Viņš bija tos lasījis, viņš zināja, ka bija, viņš tos bija iemācījies pirms vairākiem mēne­šiem. Tikai pašlaik viņš nespēja koncentrēties, nespēja atcerē­ties.

Tas bija slikti. Un tagad visi mirs tāpat kā bija mirusi Mar­tas kundze, un atkal viņš būs visus pievīlis. Cik ļoti Netenjels vēlējās viņiem palīdzēt! Bet ar vēlmi vien nepietika. Vairāk par visu zēns bija vēlējies izglābt Krūmložņas sievu, izvest savu labvēli no liesmām. Viņš būtu labprāt atdevis savu dzīvību, lai tikai šī sieviete varētu dzīvot. Bet Netenjels nebija varējis viņu izglābt. Jaunais burvis bija aizrauts prom, un viņa bija gājusi bojā. Un viņa mīlestība nebija spējusi neko mainīt.

Uz bridi viņu pārņēma pagātnes zaudējums un tagadnes steiga. Pār vaigiem nolija asaras.

Pacietību, Netenjel.

Pacietību…

Netenjels dziļi ieelpoja. Sāpes atkāpās. Un kaut kur no apzi­ņas dziļumiem iznira atmiņas par meistara dārzu viņš redzēja rododendru ziedus un to tumšzaļās lapas, kas mirdzēja saules staros. Bija redzami ābeļu baltie ziedi un kaķis, kas gulēja uz sarkano ķieģeļu mūra. Zēns sajuta ķērpi zem pirkstiem, redzēja sūnām apaugušo statuju un juta, ka ir pasargāts no apkārtējās pasaules. Jaunais burvis iedomājās, ka viņam blakus sēž Lutiē­nas jaunkundze un klusi zīmē. Un viņu pārņēma miers.

Prāts nomierinājās, un atmiņa noskaidrojās.

Vajadzīgie vārdi ienāca prātā, viņš tos zināja tikpat labi kā toreiz, pirms gada, kad bija sēdējis uz akmens un mācījies.

Netenjels atvēra acis un izteica buramvārdus, balss ska­nēja skaļi, skaidri un spēcīgi. Piecpadsmitās zilbes beigās viņš salauza Izsaukšanas ragu pret celi.

Kad ziloņkauls ar krakšķi pārlūza un izskanēja pēdējie vārdi, Ramutra apstājās kā sastindzis. Mirgojošie vilnīši gaisā, kas ieskāva viņa apveidus, sākumā viegli ieņirbējās un tad pamatīgi saviļņojās. Plaisa istabas vidū papletās plašāk. Un tad apdul­linoši pēkšņi dēmona apveidi saliecās un saruka, tika ierauti atpakaļ plaisā un pazuda.

Plaisa aizvērās, un rēta acumirklī aizdzija.

Kad tas bija noticis, zāle pēkšņi šķita klusa un tukša. Iedegās viens kroņlukturis un pāris mazāku gaismiņu, kas šur un tur meta vāju mirdzumu. Aiz loga vēlās pēcpusdienas debesis bija pelēkas, jau lēnām kļūstot tumši zilas. Varēja dzirdēt, kā vējš šūpo koku zarus netālajā mežā.

Zālē valdīja pilnīgs klusums. Burvju pūlis un pāris noskram­bātu velnēnu palika pavisam klusi. Bija samanāma tikai viena kustība: pāri zālei devās zēns, turēdams rokās Samarkandas

amuletu. Nefrīta akmens amuleta centrā maigi mirdzēja izzū­došajā gaismā.

Pilnīgā klusumā Netenjels nonāca pie Ruperta Devro, kas bija nogāzies zemē, daļēji aprakts zem ārlietu ministra, un uzmanīgi ielika amuletu viņam rokā.

Bartimajs 43

Cik tipiska rīcība šim zēnam! Varētu domāt, ka, paveicis pašu svarīgāko darbu savā sīkajā dzīvītē, viņš noslīgs zemē nogurumā un atvieglojumā. Bet nē! Šī bija saimnieka lielā iespēja, un viņš to izmantoja tik teatrāli, cik vien varēja. Visu acis bija pievēr­stas viņam, un zēns aizklumzāja pāri visai zālei kā ievainots putns tieši pie varenākā cilvēka valstī. Ko viņš gatavojās darīt? Neviens nezināja; neviens neuzdrošinājās minēt (es redzēju, kā premjerministrs saraujas, kad Netenjels pastiepa roku). Un tad, šīs mazās šarādes pašā kāpinājuma punktā, viss atrisinājās: leģendārais Samarkandas amulets pacelts augstu gaisā, lai visi to varētu redzēt, tika pasniegts atpakaļ valdības galvam. Puika pat atcerējās pieklājīgi palocīt galvu.

Sensācija!

Kāda izrāde, vai ne? Patiesībā pat vairāk nekā viņa prasme piemuļķot džinu, šī instinktīvā dižošanās pūļa priekšā liecināja, ka šim burvim lemti lieli panākumi. [113] [1] Ja burvji liek lietā teatrālus efektus, lai apmulsinātu parastos cilvēkus, tās pašas tehnikas viņi izmanto ari, lai ietekmētu cits citu. Šāda rīcība katrā ziņā bija panākusi vēlamo efektu: vienā mirklī zēns atradās apbrīnotāju ielenkumā.

Visā šajā pūlī nepamanīts es pārvērtos par mazu velnēnu, kas visu laiku (tiklīdz viss bars pavirzījās malā) pazemīgi uzturē­jās saimnieka tuvumā. Nevēlējos, lai klātesošie pamana manas patiesās spējas. Kāds varētu tās saistīt ar trakulīgo džinu, kas pirms neilga laiciņa bija izbēdzis no valdības cietuma.

Netenjela plecs bija ideāls skatpunkts, no kura novērot turp­māko notikumu attīstību, jo nākamās pāris stundas zēns bija visu uzmanības degpunktā. Kur vien gāja premjerministrs un viņa svarīgākie kolēģi, tur gāja arī mans saimnieks, atbildēdams uz jautājumiem un piestūķēdams pilnu muti ar konfektēm, ko viņam pienesa sīkāki ierēdņi.