Samarkandas amulets

Izvairīdamies no viņa izstieptajiem pirkstiem, es metos lejup, mērķēdams apmēram uz zāles vidu. Paaugstinājums jau sen bija sakusis dīvainā masā, jo atradās pārāk tuvu plaisai. Visapkārt bija izkaisītas kurpes un krēsli, bet šajā apkaimē nemanīja nekā dzīva.

Es palēnināju ātrumu. Aiz muguras dzirdēju Džaboru pa gaisu steidzamies pilnā sparā.

Jo tuvāk nokļuvu plaisai, jo vairāk jutu to ar savu būtību sajūta bija tāda, it kā tā vilktu mani pie sevis; efekts šķita līdzīgs tam, kad tu tiec izsaukts. Kad biju sasniedzis galējo robežu, kad vēl spēju pretoties, es sastingu gaisā, apmetu kūleni un gaidīju Džaboru. Un tur jau viņš bija, lidodams lejup, rokas izstiepis un pagalam nikns, nemaz nenojauzdams tās briesmas, kas bija man aiz muguras. Dēmons vēlējās tikai iecirst manī nagus, saplosīt mani tāpat kā savus upurus Ombosā [110] [1] ombosa: pilsēta Ēģiptē, kas bija veltīta Setam, Džabora senam priekš­niekam. Apmēram gadsimtu vai divus Džabors tur slapstījās pa templi, barodamies no upuriem, ko viņam pienesa, līdz faraons no Dienvidēģiptes ieradās un nodedzināja templi līdz zemei.

vai Feniķijā.

Bet es neesmu nekāds cilvēks, kas slēpjas un bailēs dreb tem­pļa tumšajās sienās. Esmu Bartimajs, turklāt ne jau kaut kāds gļēvulis. Es stingri stāvēju uz zemes. [111] [1] Nu, patiesībā uz gaisa. Mēs bijām apmēram septiņu metru aug­stumā.

Džabors traucās man pretī. Es nostājos cīņas pozā.

Viņš atvēra muti un izgrūda šakāļa kliedzienu…

Es savicināju spārnus un pacēlos augšup. Kad viņš pašāvās zem manis, es ar visu spēku iespēru viņam pa sēžamvietu. Mans pretinieks lidoja pārāk ātri, lai strauji apstātos, īpaši pēc mana draudzīgā spēriena no aizmugures. Dēmona spārni ieliecās, cen­šoties apstāties… Viņš piebremzēja… un sāka griezties atpakaļ, dusmās šņākdams…

Bet plaisa gaisā sāka vilkt viņu pie sevis. Un šakāļa sejā parā­dījās pēkšņas aizdomas. Viņš mēģināja savicināt spārnus, bet tie nesitās, kā nākas. Likās, ka viņš ieķepis sīrupā; no spārniem uz plaisu aizstiepās pelēkmelnas vieliskas strēles. Tur tika iesūkta viņa būtība. Ar neiedomājamām pūlēm viņš nu patiesi nedaudz pavirzījās uz manu pusi. Es pacēlu īkšķus.

Labi darīts, teicu. Varētu pat teikt, ka tu pavirzījies par saviem pieciem centimetriem. Tā turpināt! Viņš veica vēl vienu Hērakla cienīgu izrāvienu. Vēl viens centimetrs! Labs mēģinājums! Tu drīz vien tiksi man klāt. Lai Džaboru iedro­šinātu, es ķircinoši palidoju viņa virzienā un pamāju sejā, tieši tādā attālumā, lai nebūtu iespējams mani sasniegt. Dēmons ierūcās un mēģināja mani sagrābt, bet tagad jau viņa būtība atdalījās no locekļiem un tika ievilkta iekšā plaisā; viņa mus­kuļu krāsas tonis redzami mainījās, kļūstot arvien bālāks. Tā kā mana ienaidnieka spēks mazinājās, vilkme no plaisas kļuva arvien spēcīgāka, un viņš sāka kustēties atmuguriski vispirms lēnāk un tad arvien ātrāk.

Ja Džaboram būtu bijis vairāk saprašanas, viņš varētu pār­vērsties par odu vai kaut ko tamlīdzīgu: iespējams, būdams mazāks apmēros, viņš spētu veiksmīgāk pretoties plaisas gra­vitācijas spēkam. Draudzīgs padoms vēl varēja dēmonu glābt, bet ak vai! Es biju pārāk aizņemts, skatoties, kā viņš noārdās, lai vēl par to padomātu, līdz jau bija par vēlu. Tagad mana preti­nieka šļauganie locekļi un spārni tika aizvilkti prom pelēkmelna šķidruma straumē, kas aizvijās pa plaisu un prom no zemes. Tas katrā ziņā nebija patīkami, īpaši tāpēc, ka viņu joprojām saistīja Siržulauzēja uzdevums, bet Džabora sejā neatspoguļojās nekādas sāpes, tikai naids. Līdz pat pašām beigām. Pat tad, kad viņa galva jau bija zaudējusi apveidus, sarkanās, ugunīgās acis joprojām skatījās uz mani. Un tad arī tās bija pazudušas, prom pa plaisu, un es biju palicis viens, mādams ardievas.

Es nevēlējos veltīt ilgu laiku atvadām. Man bija darāmas citas, svarīgākas lietas.

Netenjels

Cik apbrīnojams ir šis Samarkandas amulets! Vai nu no bailēm, vai no cietsirdīga prieka par savu varu Siržulauzējs turpināja savu vienpusējo sarunu ar Netenjelu pat tad, kad Ramutra jau nežēlīgi soļoja viņu virzienā. Likās, ka viņš vien­kārši nespēj apklust. Zēns lēnām kāpās atpakaļ, bezcerīgi apzi­nādamies, ka neko nespēj darīt.

Kā tu redzi, Ramutra izšķīdina elementus, burvis turpi­nāja. Kad viņš tuvojas, elementi sadumpojas. Un tas izjauc visu kārtību, uz kuras balstās maģija. Tu nevari izdarīt neko tādu, kas var to apturēt: katrs maģisks mēģinājums lemts neveik­smei tu nevari neko nodarīt man, tu nevari izbēgt. Ramutra tevi pieveiks. Bet amuletā ietverts Ramutras spēkam vienlīdz stiprs, bet pretējs spēks, tāpēc es esmu drošībā. Dēmons pat varētu mani pacelt pie mutes, dvesdams virsū visu haosa elpu, un es neko nejustu.

Briesmīgais milzenis jau bija nogājis pusceļu līdz Netenjelam un tagad pielika soli. Viena no viņa milzīgajām, caurspīdīgajām rokām bija pastiepta uz priekšu. Iespējams, ka tas kāroja viņu nogaršot.

-   Mans mīļais meistars man ieteica šo plānu, Siržulauzējs teica. Un, kā vienmēr, tas bija iedvesmojošs. Viņš noteikti paš­laik mūs vēro…