Samarkandas amulets

Neteniels juta, ka ga!va griežasno sprādziena radītā spēka

un kaut kas tek no mutes kaktiņa. Pavisam tuvu, kaut kur grie­zīgo kliedzienu troksnī kāda balss sauca viņa īsto vārdu. Zēns pieslējās kājās.

Tagad būtne no Citas pasaules jau bija klāt: Netenjels sajuta tās ārējo formu, kas līdzīgi tornim slējās līdz zāles griestiem. Kaut kur aizmugurē burvji un viņu velnēni bija bezpalīdzīgi saspiedušies bariņā. Un viņu priekšā stāvēja Saimons Siržulau­zējs, izkliegdams pavēles savam kalpam. Vienu roku viņš spieda pie krūtīm, bet otrā, izstieptajā, joprojām turēja Izsaukšanas ragu.

-    Redzi, Ramutra? viņš sauca. Man rokā ir Samarkandas amulets, tāpēc es neesmu tavā varā. Visi pārējie, kas atrodas šajā zālē, gan cilvēki, gan gari, ir tavi! Es tev pavēlu viņus iznī­cināt.

Milzenis piekrītoši pamāja ar galvu; tas pagriezās pret tuvāko burvju grupiņu, izraisīdams panikas vilni visā zālē. Netenjels metās pie Siržulauzēja. Nedaudz tālāk viņš redzēja, kā tuvu pie zemes lido neglīta muša.

Siržulauzējs pamanīja kukaini; viņš saviebies vēroja, kā tas lidoja: arvien ātrāk un ātrāk vispirms viņam tuvāk, tad atkal attālinājās, tad atkal tuvāk un pa šo laiku Netenjels zagās tuvāk.

Tuvāk, tuvāk…

Muša zibenīgi iesitās Siržulauzējam sejā, viņš noliecās sāņus, un tobrīd Netenjels metās viņam virsū. Zēns atspērās un uzlēca burvim uz muguras, ar pirkstiem ieķerdamies krekla apkaklē.

Tiklīdz viņš to bija izdarījis, muša pārvērtās par mērkaķēnu, kas ar izmanīgu, alkatīgu kustību izrāva Siržulauzējam no rokām Izsaukšanas ragu. Burvis iekliedzās un tik pamatīgi iesita mērkaķēnam, ka tas aizripoja prom. Un tad, strauji saliecies, viņš pārmeta Netenjelu pāri galvai, sviezdams viņu pret zemi.

Netenjels un mērkaķēns gulēja blakus, un Siržulauzējs stā­vēja viņiem priekšā. Burvja brilles nokarājās no vienas auss. Zēna rokas bija norāvušas viņam krekla apkaklīti, un ap kaklu varēja skaidri redzēt Samarkandas amuleta zelta ķēdi.

Tātad, Siržulauzējs teica, sakārtodams brilles un pievērs­damies Netenjelam, es redzu, ka tu esi noraidījis manu pie­dāvājumu. Žēl. Kā tu izbēgi no Morisa? Ar šitā palīdzību? un viņš norādīja uz mērkaķēnu. Tas laikam ir Bartimajs.

Netenjels krītot bija savainojis sevi; piecelšanās sēdus sagā­dāja neciešamas sāpes.

Bet mērkaķēns jau bija kājās, viņš it kā izauga, mainīja ap­veidu… Nu taču, saņemies, viņš uzšņāca saimniekam. Pirms viņš paspēj…

Siržulauzējs parādīja ar roku kaut kādu zīmi un izrunāja vienu zilbi. Aiz viņa pleca parādījās lempīga figūra ar šakāļa galvu. Es nebiju domājis tevi izsaukt, burvis teica. Labus vergus ir tik grūti atrast kā cilvēku, tā džinu vidū. Turklāt paredzu, ka būšu vienīgais, kas no šīs zāles izies dzīvs. Bet, tā kā šeit ir Bartimajs, man šķita netaisni liegt tev iespēju viņu piebeigt. Siržulauzējs norādīja uz gargoilu, kas tagad Neten­jelam pie sāniem sarāvās maza un neievērojama. Šoreiz, Džabor, viņš teica, nepievil mani.

Dēmons ar šakāļa galvu paspēra soli uz priekšu. Gargoila nolamājās un uzlidoja gaisā. No Džabora muguras izspraucās divi sarkaniem asinsvadiem tīkloti spārni. Viņš vienreiz savicināja spārnus, atskanot tādam troksnim, it kā lūztu kauli, un aizlidoja Bartimajam pakaļ.

Netenjels un Siržulauzējs bija palikuši divatā aci pret aci. Sāpes diafragmas apvidū bija nedaudz pierimušas, un zēns spēja piecelties kājās. Viņš nenovērsa acis no zeltītā mirdzuma Siržu­lauzējam ap kaklu.

-   Zini, Džon, Siržulauzējs teica, nevērīgi sizdams ar Izsauk­šanas ragu pa plaukstu, ja tev jau no paša sākumu būtu pavei­cies un tu būtu kļuvis par manu mācekli, mēs kopā būtu pavei­kuši dižas lietas. Es tevī redzu daudz ko pazīstamu; jūtos tā, it kā skatītos spogulī uz sevi pašu tādu, kāds biju jaunībā. Mēs abi alkstam pēc varas. Burvis pasmaidīja, parādīdams nevai­nojami baltus zobus. Bet tevi sabojāja Krūmložņas lēnīgums, viņa viduvējība.

Viņš apklusa, jo tobrīd starp abiem izskrēja gaudojošs burvis, kura ādu bija pārklājušas zvīņas visās varavīksnes krāsās. No visas zāles atskanēja mulsinošas, nemierīgas skaņas, kad maģija vairs nedarbojās, kā nākas, saskaroties ar šoka viļņiem, kuri plūda no Ramutras. Lielākā daļa burvju un velnēnu bija saspie­dušies pie tālākās sienas, gandrīz cits citam virsū, pūlēdamies izbēgt. Varenā būtne tuvojās lēniem soļiem, aiz sevis atstādama haosu: izkusuši krēsli, saplēstas somas un citi sadzīves priekš­meti viss bija izstiepts, savērpts, mirdzēja nedabiskos toņos un krāsās. Netenjels mēģināja izmest redzēto no prāta. Viņš skatījās tikai uz amuleta ķēdi, gatavodamies vēl vienam mēģinājumam.

Siržulauzējs smaidīja. Pat tagad tu neesi padevies, viņš teica. Un tieši par to jau es runāju tas ir tavs dzelžainais gribasspēks, vēlme rīkoties. Tas ir ļoti slavējami. Bet, ja tu būtu bijis mans māceklis, es tev būtu iemācījis to kontrolēt, līdz tev rokās būtu visi līdzekļi, lai rīkotos. īstam burvim jābūt pacietī­gam, ja viņš vēlas izdzīvot.

-    Jā, Netenjels skumji teica, man to jau vairākkārt ir teikuši.