Samarkandas amulets

Diezgan precīzs jautājums. Kas tas bija, tas, kurš sagrozīja plānus un izjauca pašu varenāko maģiju, turklāt vēl bija iebāzis plaisā tikai vienu roku? Es būtu varējis pateikt kaut ko drama­tisku un baismīgu, tādu kā: Tā ir mūsu nāve! -, bet tas neko nebūtu līdzējis. Turklāt zēns būtu jautājis atkal.

Es precīzi nezinu, atbildēju. Spriežot pēc piesardzības, ar kādu tā nāk cauri plaisai, šī būtne ir tikusi reti izsaukta. Tā droši vien ir izbrīnīta un nikna, bet tās spēks ir acīmredzams. Paskaties apkārt! Pentakla iekšpusē maģija vairs nedarbojas, kā nākas, lietas maina savu ārējo veidolu… Parastās likumības vairs nav spēkā. Dižākās Citas pasaules būtnes vienmēr nes līdzi tur valdošo haosu. Nav nekāds brīnums, ka Siržulauzējam bija nepieciešams amulets, lai sevi pasargātu. [107] [1] Būtnei, kas bija ieslodzīta amuletā, bija jābūt vismaz tikpat spēcīgai kā jaunpienācējam, ja Siržulauzējs cerēja pretoties viņa varai. Pat kā daudz ko pieredzējis džins es jutu skaudību un apbrīnu pret tiem senās Āzijas cilvē­kiem, kam bija izdevies tādu varenu būtni sagūstīt un ieslodzīt amuletā.

Kamēr mēs vērojām, milzīgajai, caurspīdīgajai rokai sekoja liels plecs, vismaz metra platumā. Un tagad plaisā sāka parā­dīties kaut kas līdzīgs galvai. Un atkal tas bija tikai apveids: tam cauri varēja saskatīt logus un attālus kokus; bet ap atveidu plāni raustījās jaunā neprātā.

-    Siržulauzējs nevar būt izsaucis to viens pats, es prātoju. Viņam katrā ziņā kāds ir palīdzējis. Un es nedomāju to veco putnubiedēkli, ko tu nogalināji, vai to zivij līdzīgo resnīti. Kāds, kam patiešām pieder liela vara. [108] [1] Šī būtne bija daudz varenāka par visiem dažādajiem māridiem, ifrītiem un džiniem, ko burvji parasti izsauc. Stiprs burvis spēj viens pats iz­saukt ifrītu; lai izsauktu māridu, parasti vajadzīgi divi. Šim, manuprāt, bija nepieciešami vismaz četri cilvēki.

Dižā būtne sāka spraukties cauri plaisai. Parādījās vēl viena roka un kaut kas līdzīgs torsam. Lielākā daļa burvju drūzmējās tālākajā istabas galā, bet dažus no tiem, kas stāvēja pie logiem, ķēra plānu viļņošanās, un viņu sejas pārvērtās: vīrieši ieguva sieviešu vaibstus, bet sieviešu sejas kļuva par bērnu ģīmīšiem. Šīs pārmaiņas satriekts, viens no burvjiem metās uz paaugsti­nājuma pusi, un šķita, ka tūlīt pat viņa ķermenis kļūst par šķid­rumu: tas saliecās kā korķviļķis, tiecoties uz plaisas pusi, un tad pazuda skatienam. Mans saimnieks šausmās noelsās.

Tagad plaisā parādījās kāja it kā zaglīgi, bet vienlaikus iznesīgi. Izskatījās pavisam ļauni. Bet, par spīti visam, sirdī esmu optimists. Es pamanīju, ka viļņi, kas plūda no saraustī­tajiem plāniem, mainīja jebkuras burvestības formu. Tas deva man cerību.

-    Netenjel, es sacīju. Paklausies.

Viņš neatbildēja. Zēns lūkojās, kā burvju galma lordi un lēdijas skraida riņķī kā pārbiedēti cālēni. Pēc visu pēdējo dienu notikumiem gandrīz biju aizmirsis, cik jauns mans saimnieks patiesībā bija. Pašlaik viņš nemaz neizskatījās pēc burvja tikai pēc pārbiedēta, maza puisēna.

-    Netenjel.

Viņa balss skanēja vārgi. Jā?

-    Klausies. Ja mēs tiksim ārā no Sprosta, vai tu zini, kas tev ir jādara?

-    Bet kā mēs varam tikt ārā?

-    Par to nedomā. Ja mums izdotos izbēgt, kas mums jādara?

Netenjels paraustīja plecus.

-     Es tev pateikšu. Mums jāizdara divas lietas. Pirmkārt jādabū amulets nost no Siržulauzēja kakla. Tas ir tavs darbiņš.

-    Kāpēc?

-     Tāpēc, ka es nevaru pieskarties amuletam, ja tas ir viņam ap kaklu: tas iesūc sevi visu maģisko, kas tam tuvojas, un es negribu, lai mani arī nejaušības pēc ierautu amuletā. Tātad tas jādara tev. Bet es mēģināšu novērst viņa uzmanību, kamēr tu tuvosies.

-    Cik laipni.

-    Otrkārt, es turpināju, mums jāapvērš Izsaukšana otrā virzienā un jāaizsūta mūsu lielais draugs prom. Arī tas ir tavs darbiņš.

-   Atkal mans darbiņš?

-    Jā. Es tev palīdzēšu atņemt Siržulauzējam Izsaukšanas ragu. Bet tev jāsapulcē pāris citu burvju, kas tev palīdzēs izteikt Atbrīvošanas pavēli. Daži no stiprākajiem to noteikti zina, pie­ņemot, ka viņi joprojām ir pie pilna prāta un apziņas. Neuztrau­cies tas tev nebūs jādara vienam pašam.

Saimnieks sarauca pieri. Bet Siržulauzējs grasās to aizsūtīt prom viens pats. Viņš to pateica ar aizskartu pašcieņu balsī.

-    Jā, bet viņš ir kvalificēts burvis, ar augstām prasmēm un varens. Tātad norunāts. Mēs ņemam ciet amuletu. Ja mēs to dabūjam, tu dodies prom un meklē palīdzību, kamēr es tikšu galā ar Siržulauzēju.

Es tā arī nekad neuzzināšu, ko zēns būtu atbildējis, jo varenā būtne tobrīd iekāpa zālē pa plaisu un tādējādi izraisīja lielu plānu viļņošanos. Viļņi nogāza vairākus krēslus, citus pārvēr­šot par šķidru vielu, citus aizdedzinot, un beidzot sasniedza arī balto Sprostu, kurā mēs visu laiku bijām ieslodzīti. Tiklīdz vilnis sasniedza Sposta sienas, tās eksplodēja ar kakofonisku blīkšķi un aizlidināja mani vienā, bet zēnu otrā virzienā. Viņš smagi nokrita zemē, savainodams seju.

Nedaudz tālāk parādījās milzīgā, caurspīdīgā galva.

-    Netenjel! es kliedzu. Celies kājās!

Netenjels