Samarkandas amulets

Es zēnam nebiju melojis. Neatrodoties pentaklā, burvji varēja izsaukt tikai dažas būtnes. Dižākas būtnes, nokļuvušas brīvībā, sāk nekontrolējami darboties, [103] [1] Kā jau teicu, viens no briesmīgākajiem piemēriem ir Mikēnu priekš­pilsēta Atlantīda, kas atradās uz Santorīni salas Vidusjūrā. Tas notika apmēram pirms 3500 gadiem, ja atmiņa neviļ. Viņi gribēja iekarot citu salu (cik paredzams mērķis!), tāpēc viņu burvji sanāca kopā un izsauca kādu niknu būtni. Bet nespēja to savaldīt. Es atrados tikai aptuveni simts jūdzes no Ēģiptes deltas; dzirdēju sprādziena troksni un redzēju cunami, kas pēc tam brāzās pār Āfrikas piekrasti. Pēc vairākām nedēļām, kad okeāns bija nomierinājies, faraona laivas brauca uz Santorīni. Visa centrālā salas daļa kopā ar cilvēkiem un mirdzošo pilsētu bija nogrimusi jūrā. Un tas viss tikai tāpēc, ka viņi nebija parūpējušies par Izsaukšanas apli.

un Siržulauzēja izgudrojums nozīmēja, ka šoreiz vienīgā brīvība šim radījumam būs greznās zāles robežās.

Bet to jau burvim vajadzēja. Kad viņa vergs būs aizsūtīts prom, viņš vienīgais no lielajiem burvjiem būs palicis dzīvs, gatavs pārņemt varu valstī.

Siržulauzējs iepūta ragā. Tas nebija dzirdams nevienā no sep­tiņiem plāniem, bet Citā pasaulē noteikti skanēja kā bazūne.

Kā jau to varēja gaidīt, ifrīts rīkojās visātrāk. Pamanījis Iz­saukšanas ragu, viņš izdvesa drausmīgu kliedzienu un, satvēris Rupertu Devro ap pleciem, metās uz tuvāko logu, arvien palie­linādams ātrumu. Ifrīts triecās logā, un tūlīt pat iedarbojās maģiskās aizsargbarjeras, kas ar pērkona spēriena spēku atsita viņu no loga un svieda atpakaļ istabā, traki virpuļojot un Rupertam Devro bezspēcīgi svārstoties viņa tvērienā.

Siržulauzējs, viegli smaidot, atlaida ragu.

Gudrākie burvji bija sapratuši, kas notiek, tiklīdz Siržulau­zējs iepūta ragā. Krāsainiem zibeņiem zibot, pie viņu pleciem parādījās velnēni. Citi izsauca varenākas būtnes sieviete mums blakus murmināja buramvārdus, lai izsauktu savu džinu.

Siržulauzējs uzmanīgi nokāpa no paaugstinājuma, acis pacē­lis pret griestiem. Gaismas dejoja uz viņa briļļu stikliem. Burvja

uzvalks bija elegants un nesaburzīts. Un viņš nepievērsa nekādu uzmanību apkārtējam apjukumam. Es redzēju, kā gaiss novirmo.

Izmisīgi triecos pret tīkla malām, meklēdams kādu vājo pun­ktu, bet nevienu neatradu.

Vēl viena ņirboņa. Mana būtība sačokurojās.

Netenjels

daudzi burvji tagad bija pielēkuši kājās, satraukti klaigāja, grozīja galvas uz visām pusēm, redzēdami, kā plati dzelzs un sudraba stieņi aizšķērso visus logus un durvis. Netenjels jau sen bija pārtraucis kustēties, saprazdams, ka neviens viņam tagad nepievērsīs uzmanību. Zēns vēroja, kā burvis no priekšējām rin­dām pagrūž malā krēslu, paceļ roku un raida dzeltenu Uguns bumbu pret Siržulauzēju no pāris metru attāluma. Burvim par brīnumu, Uguns lode nedaudz mainīja savu virzienu un pazuda Samarkandas amuleta īpašniekam krūtīs. Siržulauzējs, kas neatlaidīgi lūkojās griestos, šķiet, neko pat nemanīja.

Muša lidoja šurpu turpu, izmisīgi sizdamās pret Sprosta sie­nām. To visu dara amulets, tā dūca. Tas iesūks sevī visas burvestības, ko kāds pret viņu raidīs.

Džesika Vaitvela bija pabeigusi skaitīt savus buramvārdus: viņai blakus gaisā parādījās maza auguma drukns džins, kas bija pieņēmis melna lāča izskatu. Viņa norādīja, kliedza un pavēlēja. Lācis pārvietojās uz priekšu pa gaisu, kustinādams locekļus tā, it kā peldētu.

Arī citi burvji raidīja uzbrukumus apvērsuma rīkotāja vir­zienā. Apmēram minūti viņš atradās niknas, krakšķošas ener­ģijas virpulī. Bet Samarkandas amulets to visu iesūca sevī. Sir­žulauzējs palika neskarts. Viņš rūpīgi pieglauda matus.

Ifrīts bija piecēlies kājās no vietas, kur tas bija nokritis, un, uzmanīgi novietojis apdullināto premjerministru uz krēsla, tagad metās niknā uzbrukumā. Tas lidoja ātri, spārniem mir­dzot, bet Netenjels ievēroja, ka dēmons tuvojas Siržulauzējam lielā aplī, izvairīdamies šķērsot gaisu virs paaugstinājuma.

Daži burvji pa šo laiku bija sasnieguši durvis un veltīgi raus­tīja to rokturus.

Ifrīts sūtīja varenu maģijas devu Siržulauzēja virzienā. Vai nu tā virzījās pārāk ātri, vai arī tika raidīta plānā, kuru Neten­jels nevarēja redzēt, bet maģija izskatījās kā dūmu grīste, kas plūda burvim pāri. Nekas nenotika. Ifrīts nokāra galvu, galīgi apmulsis.

No otras puses Siržulauzējam tuvojās džins melnā lāča ādā. No katras ķepas izšāvās divi līkiem austrumnieku zobeniem līdzīgi nagi.

Burvji skraidīja šurpu turpu, mezdamies te pie logiem, te pie durvīm, te atkal citur, un viņus pavadīja kliedzoši velnēni.

Un tad kaut kas notika ar ifrītu. Netenjelam likās, it kā viņš skatītos uz tā atspulgu dīķī un pēkšņi ūdens spogulis saviļņo­tos. Likās, ka ifrīts sašķīst druskās, tā forma sīkos gabaliņos tiek iesūkta gaisā virs paaugstinājuma. Un pēc mirkļa no tiem nebija ne vēsts.

Melnais lācis vairs nevirzījās uz priekšu. Tā nagi pazuda. Un ļoti lēnām tas devās atpakaļ.

Muša, panikas pārņemta, dūca Netenjelam pie auss. Tas sākas! kukainis brēca. Vai tad tu neredzi?