Samarkandas amulets

Minūti vēlāk trakais skrējiens bija galā, turklāt tik strauji, ka Netenjela locekļi nošūpojās kā lupatu lellei. Gargoila bija apstā­jusies gara gaiteņa galā. Tā nometa Netenjelu zemē un klusē­dama norādīja uz priekšu. Zēns pakratīja galvu, lai tā noskaid­rotos, un palūkojās uz priekšu.

Gaiteņa galā bija atvērtas durvis uz zāli. Tur stāvēja trīs cilvēki: uzpūtīgs kalps, kas turēja durvis vaļā; Rufuss Laims, burvis ar zivij līdzīgo seju; un Saimons Siržulauzējs, kas pogāja ciet kreklu. Pie viņa kakla uzmirdzēja zeltīts zibsnis, tad apkak­līte jau bija aizpogāta un kaklasaite apsieta. Siržulauzējs uzsita savam draugam pa plecu un devās uz durvīm.

-    Mēs esam nokavējuši! Netenjels nošņāca. Vai tu ne­vari… Viņš izbrīnīts palūkojās sev blakus gargoila bija pazu­dusi.

Viņam ausī čukstēja sīka balstiņa. Pieglaud matus un ej uz durvīm. Tu vari iekļūt zālē kā kalpotājs. Pasteidzies! Neten­jels apspieda vēlmi pakasīt ausi; viņš juta, ka tur karājas kaut kas mazs un kutinošs. Zēns iztaisnoja plecus, pieglauda matus un aizsteidzās pa gaiteni.

Laims jau bija aizgājis kaut kur citur. Kalpotājs gatavojās aizvērt durvis.

-    Pagaidiet! Netenjels vēlējās, kaut viņa balss būtu zemāka un pavēlošāka. Viņš pielika soli. Ielaidiet mani! Viņi vēlējās, lai vēl kāds palīdz pasniegt dzērienus.

-   Es tevi nepazīstu, teica kalpotājs, saraukdams pieri. Kur ir jaunais Viljams?

-    Mmm, viņam sāka sāpēt galva. Mani atsauca viņa vietā. Pēdējā mirklī.

Gaitenī atskanēja soļu troksnis un pavēloša balss. Pa­gaidi!

Netenjels pagriezās un dzirdēja, kā Bartimajs viņam pie auss nolamājas. Viņiem tuvojās melnbārdis, basām kājām, saplēsta­jam mētelim plīvojot, zilajām acīm zvērojot.

-    Ātri! Džina balss bija pavēloša. Durvīs ir atvērta sprauga ielavies iekšā!

Algotnis pielika soli. Apturi to puiku!

Bet Netenjels jau no visa spēka bija uzminis ar zābaku kal­pam uz kājas. Vīrietis sāpēs iekliedzās un palaida vaļā durvis. Aši izlocījies, jaunais burvis izvairījās no viņa rokas tvēriena un, pastūmis durvis, iespraucās iekšā.

Kukainis viņam pie auss satraukumā lēkāja augšup un lejup. Aizver durvis!

Zēns grūda durvis no visa spēka, bet kalps otrā pusē pielika visu savu spēku, un durvis sāka lēnām atvērties.

Tad aiz durvīm atskanēja algotņa balss mierīga un glāsmaina.

Neuztraucies, melnbārdis teica. Lai viņš iet. Viņš ir pel­nījis savu galu.

Pretspēks no durvju otras puses vājinājās, un Netenjels aiz­vēra durvis. Tās nekavējoties tika aizzīmogotas.

Viņam pie auss ierunājās sīka balstiņa. Tas nu gan bija draudīgi, tā teica.

41 Bartimajs

no brīža, kad mēs iegājām šajā liktenīgajā telpā un tās dur­vis un logi tika aizzīmogoti, viss sāka risināties ļoti strauji. Zēns tā arī kārtīgi neapskatīja zāli, pirms tā bija neatgriezeniski mai­nījusies, bet manas maņas, protams, ir daudz labāk attīstītas. Acumirklī aptvēru visu zāles iekārtojumu, ikvienu vissīkāko detaļu.

Tātad, pirmkārt, kur mēs bijām? Aiz slēgtām durvīm, pašā apaļās zāles malā. Stikls, kas sedza zāles grīdu, bija nedaudz graudains, tā ka viesiem neslīdēja kurpes, bet joprojām pietie­kami dzidrs, lai varētu saskatīt skaisto paklāju zem tā. Zēns stāvēja it kā tieši uz paklāja malas to veidoja izausti vīnstīgu vijumi. Visapkārt zālei pulcējās bezkaislīgi kalpotāji, katrs pie galdiņa uz riteņiem, kas bija nokrauts ar kūciņām un dzērie­niem. Vidū atradās pusaplī novietoti krēsli, kurus es jau biju redzējis pa logu, un tie tagad čīkstēja zem sapulcējušos viesu svara. Burvji sūca savus dzērienus un tikai ar vienu ausi klausī­jās Amandā Katkarta, kas stāvēja uz paaugstinājuma zāles vidū un sveica visus šajā konferencē. Viņai blakus ar pilnīgi bezkais­līgu sejas izteiksmi stāvēja Saimons Siržulauzējs.

Sieviete gatavojās beigt savu runu: … un visbeidzot es vēlos pievērst jūsu uzmanību paklājam, kas ir tik skaisti izvietots zem stikla grīdas. Mēs to pasūtījām Persijā, un es nebaidos teikt, ka tas ir vislielākais Anglijā. Manuprāt, jūs visi atradīsiet sevi uz tā, ja vien rūpīgi ieskatīsieties. (Piekrītoša murmināšana un daži izsaucieni.) Šopēcpusdien diskusijas ilgs līdz sešiem. Pēc tam mums tika pasniegtas vakariņas īpaši apsildītās teltīs muižas pagalmā, kur jūs izklaidēs Latvijas zobencīņas meistari. (Aiz­rautīgas gaviles.) Paldies par uzmanību. Un tagad došu vārdu šīs konferences rīkotājam Saimonam Siržulauzējam. (Aplausi un ovācijas.)

Kamēr viņa dudināja, es čukstēju zēnam ausī. [101] [1] Savulaik esmu pabijis daudzās lipīgās vietās, bet šī auss nudien bija tik vaskaina, ka pārspēja tās visas. Tobrīd biju kļuvis par uti, kas ir vismazākā forma, kādu spēju pieņemt. Kāpēc? Es negribēju, lai ifrīts mani pamana. Pašlaik viņš bija vienīgā būtne no Citas pasaules, kas atradās šajā zālē (lai nodrošinātu pieklājīgu uzvedību zālē, te nebija atļauts ienākt nevienam vel­nēnam), bet viņa pienākums bija uztvert mani kā draudu.