Samarkandas amulets

Atkal bezpalīdzīgi. Zēns iekoda lūpā. Es pieņemu, ka Siržu­lauzējs kaut ko izsauks, viņš teica.

-    Protams. Viņam taču ir Izsaukšanas rags, lai nevajadzētu teikt buramvārdus. Tā viņš ietaupīs laiku.

-    Kas tas būs?

-    Kas to lai zina. Visādā ziņā kaut kas pietiekami stiprs, lai tiktu galā ar ifrītu.

Netenjels juta, ka viņu atkal pārņem panika, laužoties uz āru kliedzienā. Siržulauzējs joprojām slavēja sarežģītos griestu deko­rējumus. Bartimaja saimnieka acis šaudījās uz visām pusēm, mēģinot notvert kāda burvja acu skatienu, bet viņi joprojām bija iegrimuši kroņlukturu izpētē. Zēns izmisumā nokāra galvu.

Un ar acs kaktiņu pamanīja kaut ko neparastu.

Grīda… Tā kā gaismas spoži krita uz stikla grīdu, bija grūti pateikt, kas tas ir, bet izskatījās, ka zem tās notiek kustība, it kā zem grīdas no vienas sienas uz priekšu veltos balts vilnis. Zēns sarauca pieri. Sprosta membrānas nedaudz aizēnoja skatu, un viņš nevarēja būt pilnībā pārliecināts par to, ko redzēja. Bet viņam šķita, ka kaut kas nosedz paklāju.

Muša lidinājās viņam pie auss. Mani mierina tikai tas, ka izsauktā būtne nevar būt pārāk varena, citādi Siržulauzējam vajadzētu izmantot pentaklu, muša murmināja. Amulets noder personiskajai aizsardzībai, bet pār patiešām pārāk spēcī­gām būtnēm jāvalda ļoti piesardzīgi. Tām nevar ļaut brīvi skrai­dīt apkārt, citādi tas var beigties ar pilnīgu iznīcību. Paskat, kas notika ar Atlantīdu.

Netenjelam nebija ne jausmas, kas notika ar Atlantīdu. Viņš joprojām vēroja grīdu un pēkšņi atskārta, ka visa zāle kustē­jās likās, ka grīda drebēja un mainījās, lai gan stikls joprojām palika nekustīgs. Zēns paskatījās sev zem kājām un pamanīja, kā smaidoša jaunas sievietes seja aizslīd tālāk un tai seko ērzeļa galva un koka lapas…

Un tikai tad viņš saprata. Tepiķi neapsedza. To vilka malā, turklāt ļoti ātri un zaglīgi. Un neviens cits to nebija pamanījis. Kamēr burvji pavērtām mutēm skatījās griestos, grīda zem viņu kājām mainījās.

-    Mmm, Bartimaj… Netenjels ierunājās.

-    Ko? Es mēģinu koncentrēties.

-Grīda…

-    Ak vai. Muša nosēdās viņam uz pleca. Tas ir slikti.

Kamēr Netenjels skatījās, smalki savītā paklāja mala aizslī­dēja zem viņa kājām, un tad grīdsega bija prom. Tās vietā atklā­jās spīdoša, balta virsma iespējams, tas bija ģipsis uz kuras ar melnu tinti bija ierakstītas rūnas. Zēns tūlīt pat saprata, kur viņi atrodas, un skatiens otrā istabas virzienā to apliecināja. Viņš redzēja perfekti uzzīmēta apļa aprises, divas taisnas līni­jas, kas savieno zvaigznes galus, elegantus rūnu rakstus melnā un sarkanā krāsā…

-    Tas ir milzīgs pentakls, jaunais burvis pačukstēja. Un mēs visi atrodamies tajā iekšā.

-    Netenjel, muša teica. Vai tu atceries, ko es tev teicu, lai tu paliec kluss, neklaigā un nemētājies ar rokām?

-Jā.

-Aizmirsti to. Kusties tik daudz, cik vien spēj. Varbūt pie­vērsīsim kāda muļķa burvja uzmanību.

Netenjels šūpojās, vicināja rokas un grozīja galvu. Zēns klie­dza, līdz rīkle sāka smelgt. Viņam apkārt lidoja muša, mirdzē­dama visos iespējamajos brīdinājuma toņos. Bet tuvējie burvji neko neievēroja. Pat Džesika Vaitvela, kas atradās vistuvāk, jop­rojām ar sapņainām acīm blenza griestos.

Netenjelu pārņēma tā pati milzīgā bezspēcība, kas tonakt, kad mājā izcēlās ugunsgrēks. Bija jūtams, kā no viņa aizplūst visi spēki. Kāpēc viņi neskatās? zēns vaidēja.

-    Tīrās alkatības dēļ, Bartimajs atteica. Iekrituši bagā­tības lamatās. Tas nav labi. Es varētu izmēģināt raidīt sprā­dzienu, bet tas tevi tūlīt pat nogalinātu.

-    Nu tad labāk tā nedari.

-    Ja tu mani pirms tam atbrīvotu no Beztermiņa ieslodzī­juma, kukainis musināja, es varētu izlauzties cauri un noķert Siržulauzēju. Tu, protams, būtu pagalam, bet es izglābtu visus pārējos un, goda vārds, pastāstītu viņiem par tavu upuri. Es nudien… Skaties! Tas sākas!

Netenjels jau bija pievērsis skatienu Siržulauzējam, kurš izdarīja strauju kustību. Roka, kas pirms tam bija rādījusi uz griestiem, pēkšņi nolaidās lejup un strauji pazuda aiz runā­tāja tribīnes. Viņš izvilka kaut ko ārā, norāva no tā pārklāju un nometa zemē, paceldams šo priekšmetu pie lūpām. Tas bija rags vecs, notraipīts un ieplaisājis. Siržulauzēja pieri pārklāja sviedru lāsītes, kas mirdzēja kroņlukturu gaismā.

Kāds pūlī izdvesa necilvēcīgu dusmu kliedzienu. Burvji nolaida galvas.

Siržulauzējs pūta.

Bartimajs

Tiklīdz paklājs bija pazudis un atklājies pentakls, es sapratu, ka notiks briesmīga Izsaukšana. Siržulauzējs bija visu lie­liski sarīkojis. Mēs visi, viņu ieskaitot, bijām iesprostoti apļa vidū kopā ar to būtni, ko viņš bija izsaucis no Citas pasaules. Gan sienām, gan logiem droši vien bija ierīkotas barjeras, tā ka neviens no mums nevarēja aizbēgt. Siržulauzējam bija

Samarkandas amulets un tā spēks viņu pasargās bet mēs, pārējie, nonāksim tās būtnes varā, ko viņš bija izsaucis.