Samarkandas amulets

Bet Netenjels tiešām neko neredzēja.

Viņiem garām paskrēja sieviete, panikā kliedzot. Viņas mati bija gaiši zilā tonī.

Bartimajs

Pirmais, ko lielākā daļa burvju pamanīja, bija ifrīts. Tas līdzi­nājās ļoti skaistam, īsam viencēlienam, kas gan ilga tikai pāris sekunžu. Ifītam vienkārši nepaveicās, tas arī viss. Vēlēdamies aizstāvēt savu saimnieku, tas bija pārāk pietuvojies plaisai gaisā.

Šī plaisa bija apmēram četrus metrus gara un redzama tikai septītajā plānā. Varbūt to pamanīja pāris velnēnu, bet neviens no cilvēkiem to nespēja redzēt. [104] [1] Ja nu vienīgi viņi pamanīja pelēku traipu plaisas garumā. Tur pazuda gaisma, kuru iesūca Cita pasaule. Tā nebija skaista, tīra, vertikāla plaisa, bet stiepās pa diagonāli, tai bija robotas malas, it kā gaiss būtu saplēsts kā biezs, šķiedrains audums. No sava cietuma biju vērojis, kā tā veidojas: pēc pirmās ņirboņas gaiss bija saviļņojies, sagriezies un beidzot pārplīsis pa šo līniju. [105] [1] Te darbojās tas pats vecais košļājamās gumijas princips. Iedomājies, ka tu stiep košļājamās gumijas gabalu starp pirkstiem: vispirms gumija stiepjas, tad vidū kļūst arvien šaurāka. Un beidzot pašā šaurākajā vietā parādās mazs caurumiņš, kas ātri kļūst lielāks un saplīst. Siržulauzēja Izsaukšana bija izdarījusi tieši to. Ar nelielu palīdzību arī no otras puses.

Tiklīdz plaisa bija parādījusies, sākās pārmaiņas.

Runātāja tribīne, kas bija stāvējusi uz paaugstinājuma, pār­vērtās: tā no koka kļuva par mālu, tad par dīvainu, oranžu metālu un tad par kaut ko, kas aizdomīgi atgādināja sveču vasku. Tā sašķiebās, it kā no vienas puses kustu.

Paaugstinājuma pakājē izspraucās pāris zāles stiebru.

Kristāla piekariņi pie kroņluktura, kas atradās virs paaug­stinājuma, kļuva par ūdens lāsēm, kas uz mirkli mierīgi karājās savā vietā, uzmirdzēdamas varavīksnes krāsās, bet tad nolija pār grīdu kā lietus.

Kāds burvis skrēja uz loga pusi. Katra līnija uz viņa svītrainā uzvalka sāka viļņoties.

Neviens nepamanīja daudzās pirmās pārmaiņas un dučiem līdzīgu citu. Un tikai if'rīta drūmais liktenis pievērsa viņu uzma­nību.

Istabu piepildīja elles troksnis, cilvēkiem un velnēniem spie­dzot un skrienot visos virzienos. Tikai mēs ar Siržulauzēju mie­rīgi vērojām plaisu gaisā, it kā apkārtējā kņada mūs neskartu. Mēs gaidījām, kas tajā parādīsies.

Bartimajs

U n tad tas notika. Visi septiņi plāni pie plaisas pēkšņi sakrita, it kā tiktu ar lielu ātrumu pavilkti malā. Jutos tā, it kā man būtu zudušas koncentrēšanās spējas, kā tas notiek pēc galvas traumas, es pēkšņi saskatīju logus aiz septiņiem laukiem, katru citā vietā. Tas bija ļoti juceklīgi.

Ja tas, ko Siržulauzējs bija izsaucis, bija pietiekami spēcīgs, lai sarautu plānus, tad tas nesolīja neko labu mums, kas bijām ieslodzīti pentaklā. Tagad jau tas laikam bija pavisam tuvu. Es nenovērsu acis no plaisas gaisā…

Amanda Katkarta paskrēja mums garām, skaļi spiedzot un īsajiem matiem atmirdzot gaiši ziliem. Pēkšņi visi pamanīja vēl citas pārmaiņas: divi burvji, kas bija piesteigušies pārāk tuvu paaugstinājumam un veltīgi centās uzbrukt Siržulauzējam, pēkšņi atskārta, ka viņu ķermeņos notiek dīvainas pārmaiņas: viena vīra deguns izauga smieklīgi garš, bet otra vienkārši pazuda.

Kas te notiek? zēns čukstēja.

Es neatbildēju. Plaisa gaisā pašlaik atvērās.

Visi septiņi plāni sagrozījās kā sakults sīrups. Plaisa papla­šinājās, un kaut kas rokai līdzīgs izbāzās tai cauri. Tas bija pavisam caurspīdīgs, it kā būtu veidots no paša dzidrākā stikla: patiesībā tas būtu pavisam neredzams, ja vien tam apkārt negrieztos un nešūpotos visi septiņi plāni. Roka kā meklējot pašūpojās uz priekšu un atpakaļ. Šķita, ka tā izbauda dīvainās fiziskās pasaules sajūtas. Es saskatīju četrus tievus pirkstus rokas galā arī tiem, tāpat kā rokai, nebija nekādas matērijas un formu piešķīra tikai apkārt viļņojošās plaknes.

Siržulauzējs pakāpās malā, ar pirkstiem meklēdams cauri kreklam amuleta nomierinošo pieskārienu.

Kad plāni bija sagrozījušies, arī pārējie burvji pirmo reizi pamanīja roku. [106] [1] Burvji spēj skaidri redzēt tikai pirmajos trijos plānos, bet arī tajos varēja saskatīt rokas apveidus. Viņi izdvesa daudzējādas žēlabainas vaimanas, kas no lielākā, bārdas rugājiem visvairāk apaugušā vīra līdz pat mazākajai, drebelīgākajai sievietei veidoja harmonisku vairāku oktāvu kliedzienu. Vairāki drosmīgākie aizskrēja uz istabas vidu un pavēlēja saviem pavadošajiem džiniem raidīt sprādzienus vai citus maģiskus trikus plaisas virzienā. Tā bija kļūda. Neviena bulta vai sprādziens pat nepietuvojās rokai; tie visi atsitās no plaisas malām, lai pēc tam ietriektos sienās un griestos, vai arī nopilēja uz grīdas kā ūdens no šļūtenes, zaudējuši visu spēku.

Netenjela žoklis atkārās tik plaši, ka mazāks grauzējs varētu to izmantot par šūpolēm. Ta-tas tur, viņš stostījās. Kas tas ir?