Samarkandas amulets

-    Tad tev vajadzēja tajā ieklausīties. Tagad jau tik un tā ir par vēlu tevi glābt tu esi nodarījis pārāk daudz ļauna, un, pat ja es vēlētos tevi saudzēt, es to nekādi nevaru izdarīt. Amulets nevar izglābt divus.

Uz brīdi Siržulauzējs pievērsa skatienu Ramutram: dēmons bija iedzinis stūrī mazu saujiņu burvju un stiepa pēc viņiem roku. Griezīgie kliedzieni piepeši apklusa.

Netenjels nedaudz pakustējās. Siržulauzējs nekavējoties paskatījās uz viņu. Joprojām cīnīsies? viņš jautāja. Ja es nevaru būt pārliecināts, ka tu esi ar mieru apgulties tepat un nomirt kopā ar šiem muļķiem un gļēvuļiem, es tevi nogalināšu pirmo. Uzskati to par komplimentu, Džon.

Viņš pielika ragu pie lūpām un viegli iepūta. Netenjels juta, kā viņam uzmetas zosāda. Aiz muguras kaut kas sakustējās.

Atskanot raga skaņai, Ramutra bija sastindzis. Plānu kus­tība, kas iezīmēja viņa apveidus, kļuva spēcīgāka, it kā milzenis izstarotu spēcīgas emocijas, iespējams, dusmas. Netenjels vēroja, kā tas pagriežas izskatījās, ka vispārējā drūzmā dēmons rūpīgi meklē Siržulauzēju.

-    Nevilcinies, vergs! viņa pavēlnieks sauca. Tev jāizpilda mana pavēle! Zēnam jāmirst pirmajam.

Netenjels juta, ka viņam pievēršas necilvēcīgs acu skatiens. Ar dīvainu skaidrību viņš ievēroja, ka dēmonam aiz muguras pie sienas karājas skaists, zeltīts gobelēns; tas šķita lielāks nekā parasti un kristālskaidrs, it kā Ramutras būtība būtu to palie­linājusi.

-    Nāc! Siržulauzēja balss bija aizsmakusi. No dēmona kus­tībām gaisu pāršalca spēcīgs vilnis, kas pārvērta tuvāko kroņ­lukturi mazu, dzeltenu putniņu barā, kuri uzlidoja līdz spārēm un tad izgaisa. Smagnēji pagriezis muguru sastingušajiem burv­jiem, tas devās Netenjela virzienā.

Zēns gandrīz vai juta, kā dzīslās sastingst asinis. Viņš parā­vās atpakaļ.

Un dzirdēja, kā Siržulauzējs aiz muguras ķiķina.

Bartimajs

Un te nu mēs ar Džaboru atkal bijām gluži kā divas pante­ras cirka arēnā es bēgu, viņš mani vajāja, un mēs kustējāmies vienotā solī. Mēs lidojām pāri zālei, izvairīdamies no skrieno­šajiem cilvēkiem, nepareizā virzienā lidojošajiem maģiskajiem uzbrukumiem un šoka viļņiem, kas plūda no varenās būtnes, kura mierīgi soļoja tam visam pa vidu. Džabora sejā bija lasāma dīvaina izteiksme, kas varēja būt kaut kas vidējs starp aizkai­tinājumu un nedrošību, jo acīmredzot jaunajā vidē tiks pār­baudīta pat viņa ārkārtējā izdzīvotspēja. Nolēmu iedragāt viņa dziļāko pārliecību.

-    Kā tu jūties, vienmēr būdams zemāks nekā Fakvarls? es saucu, pašaujoties zem viena no atlikušajiem kroņlukturiem. Nemanīju, ka Siržulauzējs riskētu ar viņa dzīvību, izsaucot šeit viņu.

No otras kroņluktura puses Džabors mēģināja sviest uz mani buboņu mēra baktērijas, bet tās sasniedza enerģijas vilnis un pārvērta par burvīgu puķu klēpi, kas nokrita zemē.

-   Apburoši, es teicu. Nākamreiz iemācies tās skaisti sakārtot. Ja gribi, es tev aizdošu glītu vāzi.

Nebiju gan pārliecināts, ka Džabora spēja uztvert aizvaino­jošas piezīmes bija tik smalka, lai precīzi saprastu manu ņirgā­šanos, bet viņš sadzirdēja izsmejošo balss toni, jo tas pat pamu­dināja viņu man atbildēt.

-VIŅŠ IZSAUCA MANI TĀPĒC, KA ES ESMU STIP­RĀKS! dēmons auroja, noraudams no griestiem kroņlukturi un sviezdams to man virsū. Ar baletdejotāja izmanību es pavirpuļoju malā, un kroņlukturis atsitās pret sienu, kristāla laus­kām izbirstot pār burvju galvām.

Nelikās, ka Džabors būtu šo manu graciozo manevru novēr­tējis. GĻĒVULIS! viņš auroja. TU VIENMĒR LODĀ UN LOŽŅĀ, UN BĒDZ, UN SLĒPIES!

-    To sauc par gudrību, es teicu, griezdams gaisā piruetes. Paķēru no griestu sijas atdalījušos baļķi un metu uz Džaboru kā šķēpu. Viņš pat nepakustējās, bet ļāva baļķim atsisties pret saviem pleciem un nokrist zemē. Un tad metās man virsū. Par spīti maniem optimistiskajiem vārdiem, ne lodāšana, ne ložņā­šana, ne bēgšana, ne slēpšanās tagad nebija neko daudz vērta, jo, paskatoties lejup uz zāli, es redzēju, ka situācija attīstās arvien straujāk. Ramutra [109] [1] Nekad agrāk nebiju dzirdējis par šādu būtni. Lai gan ir tūkstošiem dēmonu, kurus burvji neģēlīgi bieži izsauc un tādējādi ir devuši viņiem vārdus -, ir vēl daudz vairāk tādu, kas netraucēti dzīvo Citā pasaulē un viņiem nemaz nevajag tapt nosauktiem. Iespējams, šī bija pirmā reize, kad kāds bija izsaucis Ramutru. bija pagriezies un devās pāri zālei pie Siržulauzēja un mana saimnieka. Nebija grūti saprast, ko burvis bija nolēmis izdarīt: zēns bija kļuvis pārāk neērts, lai ļautu viņam vēl ilgāk dzīvot. Es viņu pilnībā sapratu.

Siržulauzējam joprojām rokās bija Izsaukšanas rags un kaklā amulets. Tātad līdz šim mēs nebijām neko sasnieguši. Man bija kaut kā jānovērš viņa uzmanība, pirms Ramutra pie­kļūst pietiekami tuvu, lai iznīcinātu manu saimnieku. Pēkšņi man iešāvās prātā laba doma. Interesanti… Bet vispirms man vajadzēja uz mirkli tikt vaļā no Džabora.

To bija vieglāk pateikt nekā izdarīt. Šis dēmons bija uzstā­jīgs.