Samarkandas amulets

Turpmāk viņa meli pieņēma vēl lielākus apmērus. Nekādi nevarēdams pierādīt Siržulauzēja vainu, Netenjels bija devies uz Hedlhemas muižu, cerēdams kaut kā novērst viņa ieplānoto noziegumu. Un tagad viņš bija laimīgs, ka izdevies izglābt valsts vadītāju dzīvības, utt., utt.; goda vārds, te pat velnēnam bija jāraud!

Bet viņi uzķērās. Neapšaubīja nevienu puikas vārdu. Šis vēl kaut ko uzkoda, iedzēra šampanieti un devās prom ministrijas limuzīnā, atpakaļ uz Londonu un gatavs turpmākai iztaujāša­nai.

Protams, arī es devos viņam līdzi. Negatavojos izlaist saim­nieku no redzesloka, jo viņam bija jāizpilda solījums.

44

kalpotāja soļi aizskanēja lejup pa kāpnēm. Mēs ar Netenjelu palūkojāmies apkārt.

-    Man labāk patika tava vecā istaba, es beidzot teica. Šī te smird, un tu pat vēl neesi ievācies.

-    Nesmird vis.

-    Smird gan: pēc svaigas krāsas un plastikāta, un visām jau­nām, tikko izgatavotām lietām. Tomēr tev jau laikam patīk vai ne, Mandrāka kungs?

Zēns neatbildēja. Viņš steidzās pie loga, lai palūkotos, kāds skats aiz tā paveras.

Bija pienācis jau nākamās dienas vakars, un pirmoreiz šo dienu laikā saimnieks bija atstāts viens pats. Iepriekšējās div­desmit četras stundas viņš bija pavadījis, satiekoties ar minis­triem un policiju un atkal un atkal pārstāstot savu stāstu, pie­pušķodams to ar jauniem meliem. Pa to laiku es gaidīju viņu uz ielas, [119] [1] Valdības ēkās ir pilns ar ifrītiem un Izluklodēm, un es baidījos, ka tās var pamanīt manu klātbūtni.nepacietībā trīcēdams. Mans izmisums bija tikai pieau­dzis, kad zēns bija pavadījis pirmo nakti īpašā Vaitholas guļam­istabā vietā, ko stingri apsargāja. Kamēr viņš krāca, man vaja­dzēja salt ārā un nebija iespējas parunāties ar viņu.

Bet šodien Netenjela turpmākais liktenis beidzot bija izlemts. Ministrijas automašīna bija aizvedusi viņu uz jaunā meistara māju modernu ēku Temzas krastā. Zēnam tika pateikts, ka vakariņas pasniegs pusdeviņos; meistars viņu gaidīs ēdamis­tabā astoņos piecpadsmit. Tas nozīmēja, ka mums ar saimnieku palika stunda divvientulības. Es izlēmu, ka parūpēšos, lai mēs to pavadītu lietderīgi.

Istaba bija iekārtota kā parasti: gulta, skapis (moderns tāds, kurā var ieiet), grāmatplaukts, galds un krēsls. Durvis veda uz nelielu vannasistabu. No griestiem staroja spēcīgs elektriskais apgaismojums, un gaisma plūda arī pa nelielo logu. Ārpusē mēness apspīdēja Temzas ūdeņus. Zēns lūkojās uz Parlamenta ēku, kas atradās gandrīz pretī, un viņa sejā atspoguļojās savāda izteiksme.

-    Tagad viņi ir daudz tuvāk, es teicu.

-   Jā. Viņa būtu ļoti lepna. Netenjels pagriezās un atskārta, ka es, pieņēmis Ptolemaja formu, guļu viņa gultā. Pazūdi! Es negribu, lai tavi briesmīgie… Oho! Viņš pamanīja grāmatu, kas gulēja grāmatplauktā blakus gultai. Fausta konspekti! Un tā pieder man! Apbrīnojami! Krūmložņa pat aizliedza man tai pieskarties.

-    Tikai atceries, ka Faustam tas nebeidzās labi…

Zēns šķirstīja lappuses. Satriecoši… Un mana jaunā meis­tare saka, ka es drīkstot savā istabā veikt nelielas burvestības.

-   Ak jā, tava jaukā, mīļā, jaunā meistare. Es skumji pašū­poju galvu. Tu esi apmierināts ar viņu, vai ne?

Saimnieks dedzīgi pamāja ar galvu. Vaitvelas jaunkundze ir ļoti varena. Viņa man daudz ko iemācīs. Un izturēsies pret mani ar pienācīgu cieņu.

-    Tev tā šķiet? Vai viņa ir cienījama burve? Es saviebos. Mana vecā draudzene Džesika Vaitvela, nedabiski tievā aizsar­dzības ministre, Londonas Tauera galva, Mokpilno ložu pavēlniece… Jā, tā bija iespaidīga figūra. Un nebija nekādu šaubu, cik augstu varas iestādes vērtēja Netenjelu, ja nodeva viņas rūpī­gajā gādībā. Šai būtnei katrā ziņā būs pilnīgi cita pieeja nekā Artūram Krūmložņam, viņa papūlēsies, lai zēna talants neiet zudumā… Ko tas nodarīs zēna raksturam, tas bija cits jautā­jums. Bet viņš katrā ziņā saņēma to, ko bija pelnījis.

-    Viņa teica, ka mani gaida spīdoša karjera, Netenjels turpi­nāja. Ja es pareizi izspēlēšu visas kārtis un cītīgi strādāšu. Un vēl viņa apsolīja, ka uzraudzīs manas mācības un, ja viss veik­sies labi, mani iekļaus ātrajā apritē, un es drīz vien varēšu strā­dāt ministrijā un gūt pieredzi. Zēna acīs atkal zaigoja triumfs, tik kaitinošs, ka man gribējās pārlikt viņu pār celi un nopērt. Es izlikos, ka žāvājos un uzbužinu spilvenu. Bet viņš tikai mala savu. Meistare apgalvoja, ka ministrijā nav vecuma ierobežo­jumu, viss atkarīgs tikai no talanta. Es teicu, ka gribētu strādāt Iekšlietu ministrijā tieši viņi ir tie, kas dzen pēdas Pretošanās kustībai. Vai tu zini, ka Londonā noticis vēl viens uzbrukums, kamēr mēs bijām prom? Ir uzspridzināts kāds birojs Vaitholā. Vēl neviens neko nav noskaidrojis, bet es varu derēt, ka tiktu viņiem uz pēdām. Vispirms es noķeršu Fredu un Stenliju, un to meiteni. Es piespiedīšu viņus runāt un tad…

-    Piebremzē mazliet, sacīju. Vai tu jau neesi izdarījis pie­tiekami vienam mūžam? Padomā par to nogalināti divi varas apmāti burvji, simts varas apmātu burvju izglābti… Tu esi varo­nis.

Viņš nesaklausīja manu sarkasmu. Devro kungs teica to pašu.