Saņņikova Zeme

Ledus blāķu aizvējā, ar ugunskuru pie telts ieejas, ceļotājiem bija silti un omuiīgi. Tomēr vējš, uznākot naktij, iepūtās aizvien spēcīgāk, un sāka plosīties sniega vētra. Ugunskura gaismā varēja saskatīt, kā tumšajās debesīs piecu sešu metru augstumā virs telts joņo veselas sniega straumes, ko locīdamās, savīdamās un viļņodamās veido pārslu strūklas un urdziņas. Biezie ledus gabali drebēja niknajos vēja grūdienos, un cauri vētras svilpieniem un dunoņai laiku pa laikam atskanēja spalgi grāvieni.

— Ko tas nozīmē? — Kostjakovs, izdzirdis pirmo dārdu, izbiedēts iesaucās.

— Ledū pavērās jauna plaisa, — Gorjunovs atbildēja.

— Ledus brīkšķ, — Gorohovs mierīgi apstiprināja.

— Vai mūsu patvērumam nedraud briesmas? Vai šeit ledus neuzlūzīs?

— Ja vējš apsviedīsies uz otru pusi un sāks pūst no ziemeļiem, tad jau gan, jo viļņi gāzīsies pret mūsu ledus lauka malu, cels to uz augšu un lauzīs nost gabalu pa gabalam. Kamēr vējš no dienvidiem, nav ko baidīties.

— Ir nu gan šeit mazliet baisi, Matvej Ivanovič, — Ņikiforovs ieminējās, — nav ko runāt! Ja padomā vien: sēžam mierīgi, kūpinām pīpes un pļāpājam, bet zem mums tikai pāris aršīnu Iedus un jūras dzelmes bezdibenis! Tur, salu starpā, tomēr bija tā kā mierīgāk ap sirdi — jūra sekla, zeme tuvu.

— Vai nav vienalga, cik liels dziļums zem mums, — vai divdesmit vai simt metru! — Ordins pasmējās. — Gan tur, gan šeit noslīksim, ja ledū pavērsies plaisa.

— Un tomēr šeit ir baisāk, jo nav redzama ne jūra, ne zeme.

— Bet tu lien zem kažoka un guli nost, varbūt tad ieraudzīsi! — Gorohovs pajokoja.

— Tiesa gan, liksimies tik uz auss, gulēsim līdz rītam, un tad jau gaismā būs mierīgāk.

Tomēr miegs bija nemierīgs, tāpēc ka, guļot uz ledus, vēl labāk varēja saklausīt, kā gan tuvāk, gan tālāk plaisā ledus lauki. Arī suņi, pretēji paradumam, gulēja nemierīgi, te viens, te otrs ieņurdējās vai iegaudojās. Gorohovs vairākas reizes piecēlās un paraudzījās ārā no telts, lai pārliecinātos, vai nav mainījies vēja virziens. Kad atnāca rīts un visi pamodās, viņš nomierināja pārējos:

— Tik tumšs kā maisā, pūš tāpat kā traks, varat necelties.

Vīri novāļājās līdz vēlai rīta stundai, kad izsalkums piecēla visus. Uzkūra uguni, uzlika tējkannu. Gorohovs un Ņikiforovs aizgāja pabarot suņus, kas bija saspiedušies barā starp diviem nokareniem ledus bluķiem, kur vēju nemaz nejuta. Sniega vētra sāka mainīt savu raksturu — gan pieklusa uz minūtēm piecām vai desmit, tā ka debesis sāka skaidroties, gan atsāka aurot divkāršā sparā. Kādā klusākā brīdī Gorohovs uzrāpās augstā ledus blāķī, pavērās visapkārt, gari nosvilpās un iesaucās:

— Kaut kas traks, mēs peldam projām, visapkārt ūdens!

Visi pārbijušies uzrāpās ledus paugurā un ieraudzīja, ka dienvidos, no kurienes viņi vakar bija atnākuši pa ledu, cauri sniega plīvuram melnē jūra; ziemeļos arī manīja tumšus ūdeņus, tikai uz rietumiem un austrumiem stiepās torosu valnis, taču nevarēja saprast, cik tālu tas sniedzas. Ilgi vērot neiznāca, jo vēja brāzma atkal ietina visu apkaimi sniega mākoņos un aizdzina vīrus no ledus blāķa. Vajadzēja atgriezties teltī.

— Es domāju, — Gorjunovs sacīja, — ka Iedus lauks, uz kura mēs atrodamies, bijis vāji saistīts ar pārējiem. Kad ledus ieplaisāja, vējš atrāva mūsu lauku un aizdzina jūrā.

— Bet uz kurieni?

— Acīm redzot, uz ziemeļiem, uz kurieni pūš vējš.

— Ja nu šajā jūras rajonā ir straume, tad mūs var aiznest tālu uz rietumiem vai arī uz austrumiem!

— Protams, var.

— Un ko lai mēs darām?

— Darīt mēs nekā nevaram. Tādā laikā laisties jūrā ar mūsu kajaku ir bīstami. Atliek gaidīt, kamēr norims vētra.

— Un ja nu ledus lauku salauza pavisam?

— Ja jau līdz šim tas nav salauzīts, tad cerēsim, ka to nesalauzīs arī vēlāk, vismaz tikām, kamēr neuzdursimies citam ledus laukam vai arī mūs neaizdzīs pie blīvledus joslas.

— Tādam gadījumam nekaitētu sagatavot kajaku un sakraut tajā visas mūsu mantas.

— Tiesa gan! — Gorohovs piekrita.

Pēc brokastīm ceļotāji ķērās pie nartu izkraušanas un laivas salikšanas. Tad kajakā sakrāva visas mantas, arī nartas, atstājot ārpusē tikai telti un guļammaisus, ko varēja savākt, līdzko draudētu vismazākās briesmas. Laiku pa laikam, tikko vējš pieklusa, vīri rāpās augšā uz ledus blāķiem, bet, tāpat kā agrāk, ziemeļos un dienvidos redzēja jūru, no kuras viņus abās pusēs šķīra kādi simt metri.

Tā pagāja diena. Joprojām plosījās sniega vētra. Ieturējuši vakariņas, vīri ilgi sēdēja pie dziestošā ugunskura. Visi bija satraukti; lāgiem šķita, ka ledus zem kājām šūpojas. Tomēr dārdi, kas liecinātu par jaunu plaisu rašanos, kopš rīta vairs nebija dzirdami. Acīm redzot, atlūzušais ledus lauks bija pietiekami izturīgs. Naktī katram gadījumam dežurēja visi pēc kārtas. Vējš pamazām pierima, un laiku pa laikam cauri sniega miglai paspīdēja blāvs, izplūdis mēness.