Saņņikova Zeme

Saule jau laidās uz rieta pusi, kad karavāna beidzot bija nokjuvusi gandrīz uz šā augstā, sniegiem klātā vaļņa muguras, kur barometrs rādīja deviņi simti septiņdesmit metru. Lejā klājās baltais miglas auts, paslēpjot gandrīz visu nogāzi un kalna pakāji, bet aiz tās pavērās tāls skats uz torosēto jūras līdzenumu, kas aizstiepās līdz pat apvārsnim.

Atstājuši nartas pie plakanas, melnas klints, kas bija mazliet paslējusies virs sniega, visi pieci uzkāpa pašā kalnu grēdas korē un apstājās pāris soju atstatumā no milzīgas kraujas, ar ko beidzās šī sniegiem klātā nogāze.

— Tavu brīnumu! — iesaucās Ņikiforovs, izteikdams ar to vispārējo izbrīnu par ainavu, kas pavērās viņu skatienam.

Ceļotāji ieraudzīja nevis sniegu un ledu, kā to varēja gaidīt tik lielā augstumā, gandrīz tūkstoš metru virs jūras līmeņa, tik tālu ziemeļos — uz 79° vai 80° z. pl. — , bet gan plaukstoša pavasara ainavu, kaut arī bija tikai aprīļa vidus un ap šo laiku pat Jakutskā, kādus piecpadsmit vai septiņpadsmit grādus tālāk uz dienvidiem, par pavasari liecināja tik tikko sākusies sniega kušana.

Kraujā rēgojās drūmas, melnas terases, uz kurām baloja sniegs un kuras aizsniedzās dziļi lejā līdz milzīgai ielejai, kas pletās uz ziemeļiem, cik tālu vien sniedza skatiens. Ielejā koši zaļoja plašas pļavas, kas mijās ar krūmu un mežu joslām pirmo zaļo lapu plaukumā. Pļavās visur mirdzēja lielu un mazu ezeru spoguli, ko savienoja strautu sudrabotās lentas, kas gan slēpās krūmu biezokņos, gan aizlocījās klajumos. Pāri tālākajiem ezeriņiem cēlās baltas miglas vāli, un šķita, ka ūdeņi kūp. Rietumos aiz šās zaļās ielejas kā gandrīz vertikāla siena pacēlās augsta kalnu grēda, kuras kori izroboja smailas, milzīga zāģa zobiem līdzīgas virsotnes; uz tām baloja sniega joslas un laukumi, turpretim zemāk uz kraujas sniega tikpat kā nebija. Saule jau bija noslīgusi aiz šīs grēdas, un visa ieleja grima vakara krēslā.

Kalnu virkne ziemeļos pazuda aiz apvāršņa, paslēpdamās miglā, kas sedza attālāko ielejas daļu. Uz turieni, uz ziemeļiem, cik bija iespējams saskatīt, aizstiepās arī kalnu grēda, kuras korē stāvēja ceļotāji un kura bija zemāka nekā kalni ielejas pretējā pusē. Šķita, ka abas grēdas dienvidos savienojas, pilnīgi ietverdamas ieleju no šīs puses.

Pēc pirmajiem klusas vērošanas brīžiem sākās dzīva iespaidu apmaiņa.

— Tīrais brīnums, Matvej Ivanovič! — Ņikiforovs iesaucās.

— īsta apsolītā zeme! — jūsmoja Ordins.

— Pilnīgi neaptverams šis zaļums, šī veģetācija tādos platuma grādos! — piebilda Kostjakovs. — Ieleja ir atklāta pret ziemeļiem, uz pola pusi, it kā no turienes tai nāktu siltums.

— Un nav nekāds brīnums, ka uz šejieni no tālienes lido putni, noniecinādami mūsu skarbo piekrasti. Pilnīgi iespējams, ka šurp atnākuši arī pazudušie onkiloni. Bet kā mēs ar savām nartām tiksim lejā pa kraujām? Pa tām arī bez nastas nevar norāpties, — Gorjunovs prātoja.

— Zvēri taču ir nokāpuši, skatieties! — iesaucās Ordins, rādīdams uz dažiem tumšbrūniem dzīvniekiem ar milzīgiem, spirālē sagrieztiem ragiem, kuri iznāca uz klinšu dzegas zem ceļotāju kājām.

— Ek, klinšu auni! Būtu labi nošaut vakariņām kādu pāri! — Gorohovs iesaucās.

Pa tam dzīvnieki, acīm redzot, saoduši cilvēkus, apstājās un neizpratnē pacēla galvu.

Auni tomēr laikam pazina cilvēku, jo, brīdi pastāvējuši, strauji pagriezās atpakaļ un pazuda aiz klinšu raga.

Pa to laiku Gorjunovs ar binokli pētīja kori uz abām pusēm no ceļotāju atrašanās vietas; ziemeļaustrumos tā pamazām cēlās uz augšu, bet dienvidrietumu virzienā, šķiet, kļuva zemāka un varbūt deva iespēju nokāpt ielejā.

— Dosimies pa kori uz dienvidrietumiem, — viņš pavēstīja. — Ja kaut kur var tikt lejā, tad visdrīzāk tur.

— Varbūt nāksies apiet apkārt visai ieplakai, — ieminējas Ordins, — lai…

— … lai pārliecinātos, ka cilvēki nevar nokāpt ielejā un tā pieejama vienīgi putniem, — Kostjakovs pabeidza frāzi.

— Neko darīt, tad pirmajā reizē būs jāapmierinās ar to, ka te, polārajos ledos, esam atklājuši milzīgu ieplaku ar bagātu veģetāciju, un vajadzēs nekavējoties griezties atpakaļ uz kontinentu.

Izmantojot novakara stundas, ceļotāji devās uz dienvidrietumiem pa visai nelīdzeno kori: tā gan noslīga zemāk — un tad dienvidu nogāzes sniega lauks aizsniedzās līdz pašai kraujas malai —, gan cēlās uz augšu, sliedama augšup klintis un asus izciļņus. Tos ieraugot, Ordins atcerējās savu ģeologa āmuriņu un atskaldīja paraugus no vairākām tādām akmens šķautnēm.

Visas šis klintis veidoja bazalts, gan blīvs, gan porains, izdedžiem līdzīgs — tā bija bazalta lava.

— Es sāku domāt, — viņš sacīja, vērsdamies pie Gorjunova, — ka jūsu hipotēze par Saņņikova Zemes vulkānisko izcelsmi, kuru jūs izklāstījāt akadēmiķim Šenkam, būs pareiza. Šī milzīgā ieplaka, ko ietver stāvu klinšu gredzens, ir visai līdzīga liela, sena vulkāna kalderaiun bazalti, ko mēs atradām apakšā un šeit, uz kores, to apstiprina.

— Tāda ieplakas izcelšanās izskaidro mums, ka šajos platuma grādos var pastāvēt tīk bagāta veģetācija, — Gorjunovs piebilda. — Tomēr nespriedelēsim pāragri, palūkosimies, kas būs tālāk.