Saņņikova Zeme

— Smejieties vien, smejieties, Pāvel Nikolajevič, — Ordins atbildēja. — Un tomēr ieplaka ir vulkāns, un šis atklājums ir ne mazāk svarīgs kā pašas Saņņikova Zemes atrašana.

— Vai tad polārajos ledos iespējami vulkāni? — Kostjakovs jautāja.

— Kāpēc gan ne! Dienvidu polārajā apgabalā ir pat darbīgi vulkāni — Erebuss un Terors — un vairāki aprimuši. Ziemeļu Ledus okeānā mēs atrodam dažāda vecuma vulkāniskus iežus — gan Grenlandē, gan Špicbergenā, gan Franča Jozefa Zemē un pat netālu no Saņņikova Zemes — Beneta salā.

— Tomēr tie visi ir ļoti veci.

— Ne jau visi. Un Islande ar tās grandiozajiem vulkāniskajiem procesiem?

— Nu, šis vulkāns apmēru ziņā pārtrumpos visus pārējos, — Gorjunovs ieteicās. — Šis apstāklis spiež mani pagaidām šaubīties par jūsu hipotēzes pareizību …

— Vulkāns patiešām ir ļoti liels; es domāju, tas ir kilometru divdesmit plats un četrdesmit līdz piecdesmit kilometru garš.

— Kādi ir paši lielākie zemeslodes krāteri?

— Cik atceros, Mauna Loas krāteris Havaju salās ir apmēram četrus kilometrus diametrā, bet Gununga Tengera krāteris Javā — nedaudz mazāks par sešiem kilometriem diametrā.

— Redziet nu! Šis būtu pašā laikā uz Mēness, nevis uz Zemes, — Kostjakovs piebilda.

— Uz Mēness tas būtu pavisam viduvējs, tāpēc ka tur ir krāteri, kuru diametrs sasniedz sešdesmit, astoņdesmit, simt un vairāk kilometrus; tā, piemēram, Ptolomeja krāteris ir simt sešdesmit vienu kilometru, Langrenusa krāteris — simt piecdesmit astoņi kilometri plats, bet vairāk nekā desmit vulkānu diametrs sasniedz septiņdesmit līdz deviņdesmit kilometru. Pavisam uz Mēness saskaitīti apmēram trīsdesmit tūkstoši krāteru.

— Droši vien bijis skaists skats, kad visi šie Mēness vulkāni darbojās!

Kamēr ceļotāji sprieda par Mēnesi, saule darīja savu darbu, un migla ātri sāka izklīst, celdamās uz augšu un pārvērzdamās plānās plūksnās, kas pamazām izgaisa. Drīz kore tiktāl atbrīvojās no miglas, ka vīri varēja doties ceļā, kaut gan ieplaka vēl joprojām likās balta, viegli viļņojoša jūra. Ceļotāji sojoja tālāk — tagad jau uz rietumiem, atbilstoši kalnu grēdas izliekumam. Kore joprojām laidās uz leju. Beidzot, īsi pirms pusdienas, karavāna nonāca līdz pašai zemākajai vietai, aiz kuras varēja skaidri saskatīt jaunu pacēlumu.

— Ja šeit nevarēs nokāpt ielejā, tad noeju vajadzēs meklēt tālu ieplakas ziemeļu galā, — Gorjunovs sprieda.

— Tas būtu visai bēdīgi, — piebilda Ordins, — jo mums vairs nav malkas un suņiem barības pietiks kādām trim dienām, ne ilgāk.

Vīri piegāja pie kraujas malas, lai aplūkotu to uzmanīgāk. Barometrs rādīja tikai simt divdesmit metru virs jūras līmeņa, un varēja cerēt, ka ar virvēm varēs nolaisties lejā no vienas dzegas uz otru.

— Lūk, te jums būs arī noeja! — Gorjunovs, rādīdams uz labo pusi, iesaucās.

Visi palūkojās turp. No kores lejup ieplakas dzijumā aizstiepās gara, slīpa sniega strēle, milzīga kupena, ko bija saputinājušas vētras, nesdamas sniegu no jūras puses pāri pašam zemākajam kores ieliekumam un sadzīdamas to vienkop klinšu sienas aizvējā. Kupena nolaidās ielejā diezgan stāvu, kā divslīpņu jumts ar platu čukuru, kas sasniedza pašu kraujas augšu; pa labi un pa kreisi no sniega mēles gulēja līdzīgas kupenas, tomēr tās vairs nesniedzās augšup līdz korei, kas citur jau bija augstāka, tā ka tikai viena vienīga strēle deva iespēju nokāpt ielejā. Vīri izmēģināja sniega blīvumu — tas bija pilnīgi pietiekams: kāja sniegā iegrima tikai četrus piecus centimetrus.

Tā kā kupenas slīpums sasniedza 40°, nartas nevarēja nolaist lejā ar visiem iejūgtajiem suņiem. Suņus atjūdza, un ikvienas nartas laida lejā pa nogāzi, turot tās divatā aiz virvēm. Kamēr divas nartas ceļoja lejup, Kostjakovs palika augšā pie trešajām un suņiem. Kad Gorohovs un Ņikiforovs uzkāpa pa kupenu atpakaļ uz kores, Kostjakovs veda lejup visus tris suņu aizjūgus. Palaist suņus vienus pašus bija bīstami, jo tie, tikuši apakšā, varēja tūliņ mesties vajāt kādu meža zvēru. Tomēr vest trīsdesmit suņu lejup pa stāvu nogāzi nebija nekāds vieglais uzdevums; ieraudzījuši apakšā nartas un cilvēkus, suņi sāka auļot tik ātri, ka Kostjakovs nenoturējās kājās, pakrita uz deguna un nošļūca lejā uz vēdera, sa celdams sniega putekļu mākoni, par prieku visiem skaj tltājiem uz kores un ieplakā.

Ceļotāji, tikuši lejā, palūkojās visapkārt. Zeme kupenu pakājē bija pilnīgi kaila. Saule sāka šeit ielūkoties tikai pašā vasaras vidū, turklāt no ziemeļu puses, tas ir, īstenībā naktī, kad atradās zemu virs apvāršņa un sildīja vāji. Sniegs, jādomā, šeit ilgi nenokusa, un veģetācija nevarēja attīstīties. Tomēr soļu trīsdesmit no kupenām starp izkaisītajām bazalta plāksnēm un šķembām zaļoja sūnas un plauka punduraugu pirmie ziedi. Mazliet tālāk varēja redzēt pie zemes pieplakušus, pagaidām vēl kailus krūmiņus, bet aiz tiem kāda puskilometra attālumā — augstākus un biezākus, jau mazliet paplaukušus krūmus. Tālumā melnēja ne visai augsta meža siena.