Saņņikova Zeme

Nartās atrada vēl mazumiņu malkas, lai uzvārītu tēju, un pie pusdienām, ko iekoda uz ātru roku, apsprieda svarīgu jautājumu — ko darīt tālāk. Kajaks, nartas un suņi vairs nebija vajadzīgi, jo ieplakā nebija ne sniega, ne pietiekami lielu upju.

Ņemt līdzi trīsdesmit suņu un rūpēties par to barošanu — tas būtu pārāk grūts uzdevums. Meža zvēru te netrūka, un suņi, tos vajādami, sagādātu daudz raižu, jo izklīstu uz visām pusēm. Vest suņus piesietus saitēs nozīmētu veltīt visu uzmanību vienīgi viņiem un uzkraut šo neražīgo darbu trim ekspedīcijas locekļiem. Ja suņus iejūgtu nartās un brauktu pa pļavām un mežiem, tad galīgi noplēstu slieces un padarītu tās nederīgas atpakaļceļam pāri lediem, turklāt šajos grūtajos pūliņos novārdzinātu suņus.

Vienīgais pieņemamais atrisinājums likās atstāt visas liekās mantas un suņus viena cilvēka uzraudzībā tepat pie kupenām, jo šeit bija vēss; palicējs varēja ziedot visu savu laiku medībām, lai sagādātu sev un suņiem pārtiku. Pārējie četri bez liekas nastas varētu doties ceļojumā pa Saņņikova Zemi un laiku pa laikam atgriezties bāzē, atnest šurp savāktās kolekcijas. Gorohovs kā čukču un lamutu valodas zinātājs bija nepieciešams, ja iznāktu tikties ar onkiloniem, tāpēc apsargāt nometnē atstātās mantas un suņus vajadzēja Ņikiforovam. Kazaku mazliet mulsināja neparastie apstākļi, bet vispār viņš, tāpat kā visi Ziemeļu mednieki un ilkņu meklētāji, nebaidījās pavadīt dažas dienas vai pat nedēļas vientulībā; suņu bars bija pietiekami drošs sargs pret plēsīgajiem zvēriem un reizē sagādāja arī diezgan daudz rūpju, tā ka garlaikošanās nebija paredzama.

Ceļotāji izraudzījās vietu nometnei starp divām kupenām, uzcēla telti un novakara stundas aizvadīja, šķirojot mantas. Ejot kājām dziļāk ieplakā, nevarēja apgrūtināt sevi ar smagu nastu; bija jāņem līdzi tikai pats nepieciešamākais — drēbes, veļa un apavi, ko pārmainīt, šautenes un patronas, katliņš un tējkanna —, paredzot sagādāt pārtiku medībās un nakšņot zem klajas debess.

Pret vakaru debesis apmācās un sāka snigt slapjš sniegs, ko reižu reizēm nomainīja lietus, tā ka vajadzēja patverties teltī.

— Liekas, būs kaut kas jādara, lai atstātās mantas, nartas un kajaks pa vasaru nesabojātos un nesatrunētu, — Gorjunovs ierunājās.

— Vajadzēs no mietiem, zariem un mizām uzbūvēt kādu būdu, — nosprieda Ordins.

— Tāda būda dos sliktu patvērumu, turklāt pēc mizām būs tālu jāiet, — Gorohovs iebilda.

— Bet šīs kupenas — vņi tās nenoderētu? Dziļākajos slāņos sniegs droši vien nekūst. Izraksim kupenā alu un sakrausim tajā visas mantas — ala būs gan auksta, gan sausa, un plēsīgie zvēri tur netiks klāt.

— Un sunīšiem izraksim otru, — piebilda Ņikiforovs. — Viņiem karstums nepatīk, un viņus tur varēs ieslodzīt arī pa nakti, lai neaizklaiņo kur projām.

— Ne tikai pa nakti vien. Tu iesi medībās ar diviem trim, bet pārējos varēsi iesprostot. Nevazāsi jau līdzi visu baru! Citādi nekā nenošausi — viņi aizbaidīs visus zvērus, — Gorohovs prātoja.

— Pilnīgi pareizi, lieliska doma! — Gorjunovs sacīja. — Rīt no rīta mēs visu to izdarīsim.

Sajā vakarā teltī bija auksti un nemājīgi — malkas nebija, un vakariņas kaut kā uzvārīja ar žagariem, ko salasīja krūmu joslā turpat tuvumā. Tāpēc pie miera aizgāja agri. Tomēr no ieplakas plūda dažādas tagad jau daudz labāk sadzirdamas skaņas — dzīvnieku maušana, blēšana un rēkšana — un bieži nedeva mieru suņiem, kas sāka riet un gaudot un modināja gulētājus.

— Es neapskaužu Kapitonu, kuram visu laiku būs jāguļ līdzās šiem bļauriem! — Kostjakovs norūca kāda kārtējā koncerta laikā.

— Kad viņš ieslodzīs suņus alā, tie būs mierīgāki, — Gorjunovs, griezdamies uz otriem sāniem, atbildēja.

Rītā vīri ķērās pie darba un ar cirvjiem izcirta kupenā netālu no bazalta kraujas dziļu galeriju. Atklājās, ka zem sniega virsējās kārtas atrodas blīvs ledus, kas, acīm redzot, šeit gulējis jau simtiem gadu, tā ka nenācās bažīties, ka vasarā tas izkusīs. Galerijā salika liekās mantas, kajaku un divas nartas, bet ieeju aizkrāva ar ledus gabaliem, lai alā neieplūstu siltais gaiss un lai Ņikiforova prombūtnes laikā tur nevarētu ielavīties kāds plēsonis. Līdzās izcirta vēl trīs mazākas alas, katru vienam suņu aizjūgam.

Trešās nartas atstāja Ņikiforovam, lai viņš varētu at§ gādāt nometnē no meža malku un pārvest mājās nomedītos dzīvniekus. Ņikiforovs, kuram ledus alas ļoti iepatikās, dzīrās izrakt vēl divas — vienu gaļas glabāšanai un otru pats sev. Savā alā viņš gribēja uzcelt telti, lai varētu gulēt mierīgi, nebaidoties uzbrukuma. Nelūgtais nakts viesis spētu iekļūt šai mājoklī tikai no vienas puses, nevis no visām kā teltī, un pietiktu ar pāris suņiem pie alas ieejas, lai varētu justies pilnīgā drošībā.

Sie darbi ilga gandrīz visu dienu; ceļotāji paspēja aiziet tikai līdz tuvākajai mežmalai un sacirst malku nakts ugunskuram.

DĪVAINIE DZĪVNIEKI