Saņņikova Zeme

Nākamajā pļavā, tāpat ar ezeru vidū, vīri pamanīja ganāmies vēršus un zirgus un nolēma apstāties mežmalā, lai pavērotu dzīvniekus un pie viena izvārītu pusdienas. Strautiņā, kas iztecēja no ezera un šķērsoja klajumu, varēja pasmelt dzidru ūdeni. Ceļotāji apmetās krūmos uz pašas takas, tur, kur tā iznāca pļavā, ātri sakūra uguni, uzkāra virs ugunskura tējkannu un zupas katlu, sagrieza gabaliņos teļa gaļu, sasprauda uz iesmiem un salika cepties. Paši viņi apsēdās krūmos blakus takai, no kurienes cauri biezoknim varēja redzēt dzīvniekus, kas ganījās klajumā.

Pēkšņi meža dziļumā atskanēja smaga dipoņa, kas ātri tuvojās. Pārsteigtie ceļotāji tikko paspēja ierauties krūmos, kad pa taku, dobji rūkdams, garām aizdrāzās milzīgs tumšbrūns dzīvnieks.

— Kas tas tāds bija? Kas tas par nezvēru? — pārbiedētais Gorohovs čukstēja.

— Vai ievērojāt milzīgo ragu viņam uz deguna? — Gorjunovs, ne mazāk pārsteigts, vaicāja.

— Un strupo sivēna astīti? — piemetināja Kostjakovs.

— Bet te ir viņa pēdiņas, — sacīja Ordins, rādīdams pēdas nospiedumu uz mitrās takas, kur bija izliets ūdens.

Pēda bija gandrīz astoņpadsmit centimetru diametrā un beidzās ar vairāku nagu bedrītēm.

— Tātad mēs esam redzējuši vēl vienu dzīvu fosiliju — izmirušo garspalvaino degunradzi! — Ordins teica.

— Lai šī fosilija ir nolādēta, kaut arī ir dzīva! — Kostjakovs iekliedzās. — Šis izraktenis izķēzījis mums pusdienas!

Patiešām — degunradzis, kā vējš drāzdamies pa taku, bija nodarījis daudz posta: zupas katls gulēja aizsviests krūmos, protams, izgāzts tukšs, gaļa mētājās zālē, iesmi ar uzsprausto gaļu samīdīti, tējkanna novēlusies uz sāniem.

— Sāc nu no sākuma, pavār! — iesmējās Gorohovs, pievākdams katlu un tējkannu, lai ietu pēc ūdens.

— Šito lempīgo nezvēru! — Kostjakovs ņurdēja, lasīdams kopā izsvaidītos gaļas gabaliņus. — Viņam vēl par maz vietas uz takas!

— Citreiz būsim gudrāki, — smējās Gorjunovs, — un apmetīsimies sānis no zvēru lielceļa!

— Vēl kaut kas skrien! — Ordins uzsauca un ielēca krūmos; pārējie sekoja viņam.

Pēc dažām sekundēm, tāpat dobji rūkdami, cits aiz cita garām paskrēja trīs degunradži, kurus ceļotāji paspēja apskatīt labāk. Pa priekšu drāzās tēviņš ar milzīgu ragu uz purna; aiz lielā raga slējās otrs, daudz īsāks. Tēviņam sekoja mātīte ar vienu nelielu ragu, bet tai — mazulis bez raga, ar savām īsajām kājiņām tikko likdams līdzi vecākiem. Dzīvniekus klāja reta, diezgan gara tumšbrūna spalva.

— Nu, puiši, sargieties! — Gorjunovs brīdināja. — Droši vien viņi mūk no kāda plēsīga zvēra. Sagatavojiet šautenes!

Viņš vēl nebija paspējis izteikt šos vārdus, kad uz takas parādījās plēsonis, kurā nebija grūti pazīt lāci, taču milzīgi lielu; zvērs rikšoja, zemu nodūris galvu, ošņādams zemi un gāzelēdamies no vienas/ kājas uz otru. Pamanījis takas malā pusizdzisušo, kūpošo ugunskuru, viņš uzreiz apstājās, pacēla galvu un atplēta rīkli, parādīdams milzīgus ilkņus un Tsarkanu mēli. Bet tad lācim no mugurpuses uzklupa suņi, un viņš strauji apsviedās un, neapmierināti ņurdēdams, aizļekoja atpakaļ.

— Nu, draugi, — Gorjunovs aicināja, — labāk pārcelsimies uz klajāku vielu! Seit zvēri, acīm redzot, neļaus ne izvārīt pusdienas, ne mierīgi paēst.

— Varens ķepainis! Savu mūžu nebiju tādu matījis … — Gorohovs, līzdams ārā no krūmiem, sacīja.

— Milzīgs gan, tak ne visai dūšīgs, izbijās no suņiem! — Ordins smējās. — Vai zināt, es esmu pārliecināts, ka tas bija nevis vienkārši ļoti liels brūnais lācis, bet gan izmirušais alu lācis, degunradža un mamuta laikabiedrs. Jūs ievērojāt, kādi šim zvēram žokļi?

— Tātad vēl viena dzīva fosilija! Mūsu kolekcija ļoti ātri papildinās un kļūst pārāk neticama, — sacīja Kostjakovs.

— Jā, vajadzēs visus šos fosilos dzīvniekus fotografēt tieši dabā, citādi mums neviens neticēs, — atbildēja Gorjunovs. — vēl, ka esam paņēmuši līdzi maz fotoplašu. Kurš tad varēja zināt, ka Saņņikova Zeme ir īsts zooparks vai — pareizāk — paleontoloģijas muzejs?

— Tagad jūs, Ņikita, varēsiet pastāstīt saviem draugiem kajuriem, ka pats savām acīm redzējāt uz degunradža galvas šo ragu, ko viņi uzskata par eksekī putna nagu.

— Bet es taču esmu redzējis šo radījumu jau agrāk.

— Kur tad? Pagājušo nakti, vai?

— Nē, tas notika jau sen. Pie Ačadas upītes, kas no labās puses ietek Janā, kādu pavasari tāds pats zvērs bija izvēlies no krasta kraujas un gulēja lejā pie ūdens.

Polārlapsas jau bija apgrauzušas viņam purnu un izkrimtušas vēderu, kad es to uzgāju. Toreiz mūsu apriņķa policijas priekšnieks ziņoja par atradumu gubernatoram, bet tas sūtīja uz turieni ierēdni, lai aizvedot zvēru. Tikai līdz. ierēdņa atbraukšanai nekas no kustoņa nebija palicis pāri: gaļu aprija polārlapsas, bet kaulus aizskaloja upe.

— Tā arvien mēdz būt ar šiem atradumiem, — Gorjunovs žēlojās. — Kamēr tos kāds nejauši uziet, kamēr dod ziņu priekšniecībai, kamēr ierēdņi paziņo uz Pēterburgu akadēmijai, kamēr tā komandē zinātnieku atraduma apskatīšanai — tikām paiet daudzi mēneši. Turpretim plēsīgie zvēri un upes negaida. Cik daudz retu atradumu jau gājis zudumā!