Saņņikova Zeme

— Nekas, mēs pārvedīsim šo to labāku! — Ordins priecājās. — Tās būs nevis nobeigušos, bet gan dzīvu fosilo dzīvnieku ādas, galvaskausi un fotogrāfijas.

— Fotogrāfijas laikam varēs aizvest, bet galvaskausu un ādu skaits būs stipri jāierobežo; šīs mantas ir ļoti smagas un aizņem daudz vietas, bet mums ir tikai trīs nartas, — iebilda Kostjakovs.

— Un mamuta galvaskausu un ādu ar mūsu satiksmes līdzekļiem nepavisam nevarēs pārvest mājās! — Gorjunovs pasmējās.

— Jūs, šķiet, domājat, ka mēs ieraudzīsim arī dzīvu mamutu? — Kostjakovs zobgalīgi apjautājās.

— Kāpēc gan ne? Ja degunradzis šeit dzīvo zaļas dienas un vairojas, tad var mitināties arī mamuts.

— Mūsu onkiloni jau sen būtu iznīcinājuši mamutus, ja tos šeit sastaptu.

— Kālab gan? Ilkņi viņiem nav vajadzīgi — tos nevienam te nevar pārdot; medījumu arī bez mamutiem diezgan, un nogalināt šo milzeni bez šaujamiem ieročiem nav nemaz tik viegli.

— Bet akmenslaikmeta cilvēks taču medīja mamutus, laizdams darbā vēl primitīvākus ieročus.

— Matvej Ivanovič, es domāju, — Gorohovs iejaucās sarunā, — ja šis pats mamuts te mitinās, tad šejienieši to pielūdz kā svētu zvēru, gluži kā eksekī putnu.

— Pilnīgi iespējams, Nkita. Un tāpēc es ceru, ka mēs šo zvēru ieraudzīsim.

Savākuši mantas, ceļotāji pārcēlās uz pļavmalu pie strauta un no jauna uzkūra uguni. Klajumā neviena vairs nebija — droši vien degunradžu soļu dipoņa un rēcieni bija aizbiedējuši visus dzīvniekus.

— Arī te visu izjaukuši! — Ordins pukojās. — Es cerēju — kamēr vārīsies pusdienas, pa mežmalu piezagšos tuvāk vēršiem un zirgiem un tos nofotografēšu.

— Jā, palikuši vienīgi putni, kas interesanti tikai ceptā veidā, — sacīja Kostjakovs, rādīdams uz pīļu baru, kas laidās pāri ezeram.

BURBUĻOJOŠIE EZERI

Ceļotāji mierīgi ieturēja pusdienas, atpūtās un tad atkal soļoja tālāk, turēdamies gar strauta krastu cerībā, ka tas aizvedīs pie ezera. Sīs cerības piepildījās: kaut arī pļava kļuva aizvien purvaināka, gar strautu izdevās tikt pāri slīkšņām, un drīz skatienam pavērās kādu puskilometru plata ezera spogulis zaļu meldru ielokā. Ūdeņus klāja lielas ūdensrozes juku jukām ar sīkajām ezerrieksta (Trapa natans) lapiņām. Šis augs, jau gandrīz pilnīgi izmiris visā pasaulē, šeit nebija nekāds retums. Ūdenszālēm apaugušais ezera dibens pakāpeniski aizgāja dziļumā, un zaļajā biezoknī zem ūdens šaudījās vaboles un sīku zivtiņu bari. Tālāk ezerā peldēja pīles, zosis un kaijas, un šļaksti dažādās vietās liecināja, ka te mīt arī lielākas zivis. Pusdienas saule, izlauzusies cauri mākoņiem, ar saviem slīpajiem stariem apgaismoja mierīgo, dzīvības pilno ainavu, kas tik tālu ziemeļos šķita gluži neticama.

— Strauts taču nevis ietek ezerā, bet sākas no tā, — Gorjunovs konstatēja.

— Un ko tas rāda?

— Tas rāda, ka ieplakas ūdeņi kaut kur ietek jūrā, tātad kalnu gredzenā kaut kur izveidojusies sprauga līdz pašai apakšai.

— Pieņemsim, ka tā patiešām ir.

— Mums katrā ziņā tas jānoskaidro. Sniega kupenas, pa kurām mēs nokāpām lejā ieplakā, vasaru kusīs un kļūs stipri zemākas un pa tām vairs nevarēs uzkāpt augšā. Tātad tikai kāda aiza kalnos dos mums iespēju tikt ārā no ieplakas.

— Bet aizas, iespējams, nemaz nav, — Ordins iebilda.

— Ūdens var aizplūst uz jūru pa apakšzemes kanālu. Lavas straumēs tādi kanāli sastopami visai bieži. Atcerieties no ģeoloģijas kursa Havaju salu delfīnus!

— Kas tie tādi par delfīniem? — Kostjakovs jautāja.

— Tie ir gari tuneli sastingušas lavas straumēs, kas iestiepjas no jūras krasta salas dzīlēs. Paisuma laikā ūdens piepilda tuneļus un pa plaisām un caurumiem šļācas uz augšu spēcīgās strūklās. Tāpēc arī tiem dots tāds nosaukums.

— Tas ir nepareizs, jo delfīni nebūt neizšļāc strūklas kā vaļi, bet tikai rotaļādamies uzsit ūdens šļakatas, — Gorjunovs paskaidroja. — Ja aizu neatradīsim, mums radīsies grūtības — vajadzēs gaidīt ziemas beigas, kad kupenas no jauna sasniegs klinšu sienas augšu.

— Un kas par to, — pārziemošana Saņņikova Zemē mūsu plānos paredzēta, ja vien būtu iespējama. Bet tagad jau skaidri redzams, ka šeit var pārziemot.

Sajā brīdī Gorohovs, visu laiku nenolaidis acu no ezera, pārtrauca sarunu, saukdams:

— Skatieties, kas tur! No ūdens lien ārā kaut kāds briesmonis!

Ezera vidū ūdens lēnītiņām uzblīda lielā, plakanā paugurā, uzmezdams it kā burbuli. Pēkšņi burbulis pārplīsa un no tā izlauzās baltu tvaiku mutulis, kas ātri izklīda. Pa visu ezeru no burbuļa aizvilnīja apļi, un peldošie putni sāka šūpoties viļņos.

— Diezin vai dzelmē nemitinās valis vai kāds cits liels zvērs? — Gorohovs ieminējās.

— Vaļi saldūdenī nedzīvo, — iebilda Gorjunovs.

— Bet kas gan ir šās parādības cēlonis?

Sajā brīdī Ordins izņēma no futrāļa termometru un iegremdēja to ūdenī. Gorohovs sāka smieties, tik bezjēdzīga viņam likās temperatūras mērīšana — it kā ar termometru varētu uzzināt, kas mīt ezerā.

— Iedomājieties, ūdens temperatūra ir divdesmit pieci grādi pēc Celsija! — Ordins iesaucās.

— Agrā pavasarī tik tālu ziemeļos — un divdesmit pieci grādi! Nekā nesaprotu! — brīnījās Kostjakovs.

— Vai jūs neesat kļūdījies par kādiem pārdesmit grādiem?