Saņņikova Zeme

— Jūs maldāties, Pāvel Nikolajevič! — Ordins iebilda. — Atcerieties, Baikālā, arī saldūdens ezerā, mītīpaša roņu suga — Phoca sibiiica. Stāsta, ka tie dzīvojot ari Orona ezerā, Vitimas upes paplašinājumā starp divām krācēm. Šeit, tik tuvu Ledus jūrai, par roņiem nav nemaz jābrīnās.

— Bet kā viņš varējis iekļūt šajā samērā mazajā ezerā?

— Tas pierāda, ka Saņņikova Zemes ezeri agrāk bijuši lielāki un vairāk saistīti ar jūru. Tajos laikos arī roņi ieviesušies ezeros. Varbūt visu šo zemi aizņēma plašs jūras līcis ar sāļu ūdeni; tas pēcāk nošķīrās no okeāna un, pārvērties ezerā, pamazām atsāļojās, tā ka roņi pamazītiņām, varbūt daudzu paaudžu laikā, pielāgojās dzīvei saldūdenī.

Atgriezušies pie tējkannas, kas jau mutuļoja, ceļotāji drīz vien bija liecinieki otrreizējam tvaika izvirdumam ezera viducī. Izrādījās, ka intervāls starp izvirdumiem ir četrdesmit minūtes.

Pēc tējas, apgājuši apkārt ezeram cieši gar krastu, ceļotāji pārliecinājās, ka Gorohovs runājis patiesību.

Kādā vietā viņi ieraudzīja no ūdens izslējušos maza roņa galvu. Ronis raudzījās uz cilvēkiem ar savām samtainajām, apaļajām acīm. Suņi, pamanījuši viņiem labi pazīstamo dzīvnieku — kārdinošu medījumu —, skaļi riedami, metās pie ūdens, un ronis, nicinoši nosprauslojies, pazuda.

— Jums taisnība, Ņikita, tas, protams, ir ronis! — Kostjakovs atzina.

PIRMĀS CILVĒKA PAZĪMES

Aiz klajuma no jauna sākās mežs, kuram ceļotāji, palaiduši suņus pa priekšu, atkal devās cauri pa zvēru taku.

Meža vidū pēkšņi atskanēja izmisīgas suņu rejas. Turēdami šautenes gatavībā, ceļotāji pienāca tuvāk un ieraudzīja, ka suņi apturējuši veselu baru zirgu, kuri, acīm redzot, skrējuši uz ezeru padzerties. Suņi, ierāvuši asti, vaukšķēja un smilkstēja, bet zirgi izbrīnā raudzījās uz šiem drošsirdīgajiem punduriem, kas bija uzdrīkstējušies aizšķērsot viņiem ceļu.

Zirgi dižājās, kārpīja zemi un krāca, bet neiedrošinājās doties uz priekšu.

— Ko nu darīsim? — Kostjakovs neizpratnē jautāja. — Ceļš aizsprostots.

— Vajadzēs šaut, — ieteica Gorohovs.

— Tikai ne ar lodi! — Gorjunovs brīdināja. — Gaļas mums pietiek. Zirgi nostājušies visai neērti, un barvedis ievainots metīsies mums virsū, bet viņam pakaļ gāzīsies viss bars. Šaujiet ar piļu skrotīm — tā mēs saskrotēsim tuvākajiem ādu un aizbiedēsim visus.

Šāviena dārds, aizveldamies pa šauro, zaļo takas gaiteni, un smalkās skrotis, trāpījušas priekšējos zirgos, izraisīja neaprakstāmu sajukumu.

Zirgi, mežonīgi zviegdami, saslējās pakaļkājās un, sadrūzmējušies ciešā muzguli, sviedās apkārt, notriecot cits citu no kājām, aplaužot krūmus un jaunos kociņus takas malā. Galu galā bars pagriezās un blīvā drūzmā aizauļoja atpakaļ.

— Tagad varam iet bez bažām — mežā nevienu vairs nesastapsim, — Ordins sacīja.

Mežonīgi auļojošais zirgu bars patiešām bija aizbiedējis ne vien dzīvniekus, bet arī putnus, kas uz kādu laiciņu apklusa. Ceļotāji netraucēti aizgāja līdz nākamajai klajajai vietai, kurā tūliņ saistīja uzmanību kāds sniegbalts paugurs, kas pacēlās klajuma vidū un spilgti izdalījās uz pļavas un meža zaļā fona.

— Paskat vien, kāda liela kupena! — Gorohovs iesaucās.

— Drīzāk uzledojums, kas vēl nav paspējis izkust, — piebilda Gorjunovs.

— Vai tad uzledojumi mēdz būt tik augsti? — Kostjakovs vaicāja.

— Nē, nemēdz būt. Varbūt vienīgi tad, ja uzledojumu visapkārt izplūšanas vietai radījis ļoti spēcīgs avots.

— Bet kas tad tas ir?

Pārgājuši pāri pļavai, ceļotāji pārliecinājās, ka paugurs paceļas neliela ezera vidū, tā ka pieņēmums par uzledojumu vai kupenu atkrita. Pauguru, paceldamās qita virs citas, veidoja terases, un binoklī varēja saskatīt, ka pa tām lejup plūst ūdens strūkliņas.

Neizpratnē visi aplūkoja šo dīvaino paaugstinājumu, kad pēkšņi no tā virsotnes svilpdama un šņākdama līdz ar tvaika mutuļiem izlauzās ūdens strūkla; tā uzšāvās metrus desmit gaisā un tad sašķīda uz terasēm sīkās šļakatās. Interesantā parādība ilga ne vairāk par vienu minūti, pēc tam paugurs atguva agrāko izskatu un tikai mazlietiņ kūpēja.

— Tagad viss skaidrs! Tas ir geizers — karsts avots, kas periodiski izsviež ūdeni un tvaikus. Tādi avoti bieži sastopami zemeslodes vulkāniskajos apgabalos, — sacīja Ordins.

— Jums taisnība, un pauguru veido silīcija tufs, kas izgulsnējas no izsviestā ūdens, kamēr tas plūst lejup pa terasēm.

Izmērīja ūdens temperatūru ezeriņā — tā bija trīsdesmit pieci grādi pēc Celsija, un, iemērcot roku, ūdens šķita karsts.

— Lūk, kāpēc ezerā nav manāmi putni, — teica Kostjakovs.

— Droši vien nav arī zivju: nekur neredz uzšļakstāmies ūdeni, — Ordins piebilda.

Tomēr ezers nebija gluži bez dzīvības. Tā dibenā manīja dīvainus sarkanīgus ūdensaugus, un starp tiem lielos baros šaudījās sīki vēžveidīgie, acīm redzot, juzdamies lieliski siltajā ūdenī. Toties citām, augstāk attīstītām dzīvām būtnēm ūdens nebija pa prātam — dažas piles, kas gribēja nolaisties ezerā, izbijās un pēkšķēdamas no jauna pacēlās spārnos, tikko bija pieskārušās ūdenim.

— Vai mums nebūtu laiks padomāt par nakšņošanu? — Gorjunovs apvaicājās.