Saņņikova Zeme

SASTAPŠANĀS AR ONKILONIEM

Nākamās dienas rāmais laiks aizkavēja ceļotājus līdz pusdienai nometnē, jo tikai ap dienas vidu izklīda biezā migla, kas, acīm redzot, bija raksturīga Saņņikova Zemes klimatam, vismaz pavasaros. Tas nebija nekāds brīnums: no siltajiem ezeriem un strautiem izgaroja daudz valgmes, bet plašie sniegāji un ledus lauki, kas ietvēra Saņņikova Zemi, pēc saules rieta veicināja ūdens tvaiku kondensēšanos miglā. Ar mitro klimatu bija izskaidrojama arī sūnu un ķērpju pārpilnība mežos; visu koku stumbri bija apauguši sūnām, bet no zariem lejup nokarājās pelēku ķērpju pinkas.

Droši vien šī pati migla slēpa Saņņikova Zemi ar visiem tās augstajiem kalniem, un tāpēc to tik reti varēja saskatīt no Koteļnija salas; pavasarī migla laikam gandrīz visu laiku turējās virs zemes, bet vēlāk, kad jūra atbrīvojās no ledus, miglas vāli virs ūdeņiem blīvā sienā aizklāja skatu uz Saņņikova Zemi.

Ceļotāji savā otrajā ekskursijā devās uz ziemeļrietumiem. Arī šajā virzienā meži mijās ar noriņām un klajumiem, kuros visai bieži gulēja ezeri; tuvākie ezeri ieplakas dienvidu daļā jau bija aizauguši un pārvērtušies purvos, bet tālākos šis liktenis vēl nebija piemeklējis, taču tvaiku izvirdumus, turklāt visai vājus, manīja tikai dažos ezeros. Acīm redzot, vulkānisms šajā ieplakas rajonā pamazām aprima. Pļavās ceļotāji redzēja ganāmies vēršus un zirgus, tomēr mazākā skaitā un piesardzīgākus — dzīvnieki droši vien labi zināja, cik bīstams ienaidnieks ir cilvēks. Degunradžus manīja tikai vienu reizi iztālēm. Toties šeit bija daudz mežacūku, kas mitinājās ezeru meldros; vienu ceļotāji nošāva vakariņām.

Uz naktsguļu apstājās mežmalā pie liela klajuma. Salikuši maišeļus un šautenes zālē, vīri aizgāja uz mežu sacirst malku ugunskuram. Pie mantām palikušie suņi pēkšņi sāka izmisīgi riet. Gorohovs un Ordins, būdami tuvāk, izskrēja no biezokņa un ieraudzīja milzīgu lāci, kurš apošņāja viņu mantas, — svaigās gaļas smarža, acīm redzot, bija iekairinājusi zvēra ēstgribu. Suņi riedami un smilkstēdami centās ieķerties lācim ciskās, bet viņš veikli atvairīja visus uzbrukumus un sirdīgi rūca.

Ko darīt? Šautenes atradās līdzās mantu maišeļiem, ko zvērs grasījās saplosīt drisku driskās par spīti suņu pūliņiemOrdins, kuram bija cirvis, pačukstēja Gorohovam:

— Es pielavīšos viņam no muguras un zvelšu ar cirvi. Kad viņš pagriezīsies pret mani — paķeriet šauteni un šaujiet!

Tieši tobrīd lācis ar nagiem pārplēsa vienu maišeli un iegrūda tajā purnu. Ordins ātri pielēca lācim no mugurpuses, atvēzējās no visa spēka, ietrieca cirvi līdz pašam pietam zvēram krustos un atlēca sānis. Pāri klajumam aizvēlās šaušalīgs rēciens, lācis saslējās uz pakaļkājām, bet tai pašā mirklī nogāzās augšpēdus, gandrīz nospiezdams Kurmi. Lācim bija pāršķelts mugurkauls, un viņš rēkdams vārtījās zālē, cirzdams uz visām pusēm ar priekšējām ķetnām. Suņi ieķērās zvēra nekustīgajās pakaļkājās, un Gorohovs, pagrābis šauteni, ietrieca sprāgstošo lodi tam kreisajos sānos. Pēc dažiem mirkļiem milzīgais ķermenis jau gulēja nekustīgs, nošķiezdams zāli ar asiņu straumēm.

Pienāca Gorjunovs un Kostjakovs ar malkas nastām. Visi sastājās apkārt lācim un brīnījās, cik varen prāvs tas ir: pusotras reizes lielāks par viņiem pazīstamo brūno lāci, bet ilkņi — garāki par desmit centimetriem.

— Mēs šoreiz lēti esam tikuši cauri! — Gorjunovs noteica. — Viens saplosīts maišelis un ievainots suns, bet varēja būt ļaunāk.

Lācis agonijā patiešām bija ar ķetnu aizķēris Baltiņa sānus, kas krāsojās asinīm. Suns jau aplaizīja brūci, kas, par laimi, nebija dziļa.

— Tas mums par mācību! Kādam allaž jāpaliek pie mantām ar šauteni, — Ordins sacīja. — Katru reizi jau neizdosies tik veikli ietriekt cirvi mugurā tādam milzīgam zvēram.

— Jā, tiec tik tādam ķetnās, — dzīvs neizspruksi! — Gorohovs, vilkdams nost lācim ādu, piebilda.

Ordins apmērīja zvēru: nofotografēt to vairs nebija iespējams — nāca virsū tumsa.

Vajadzēja nest mantas uz citu vietu, jo beigtais lācis nepatīkami smirdēja, taču šī smaka netraucēja suņiem pierīties līdz kaklam. Nakts pagāja nemierīgi. Suņi nemitīgi ņurdēja, bet biezajā miglā, kas ap pusnakti ietina klajumu, nevarēja saskatīt, kas viņus tā uztrauc. Pie lāča, kas bija pamests kādu simt soju attālumā, varēja saklausīt kņadu, šmakstināšanu, kaulu brīkšķēšanu; tur mielojās kaut kādi nakts plēsoņi. Rītausmā Gorohovs atrada jau pilnīgi apgrauztu skeletu un ieraudzīja divus lielus vilkus, kas, cilvēkam tuvojoties, ātri pazuda.

Šajā dienā vējš izkliedēja miglu agrāk, un ceļotāji turpināja maršrutu uz ziemeļrietumiem. Lāča ādu Gorohovs bija nostiepis mežmalā starp koku zariem, cerēdams atpakaļceļā to paņemt. Vīri šķērsoja vēl divus klajumus ar ezeriem; otrajā pacēlās balts šūnakmens paugurs, tomēr geizers, acīm redzot, sen jau nedarbojās, jo šūnakmens bija apaudzis ķērpjiem.