Saņņikova Zeme

— Atcerieties, Ņikita, ko jūs nesen runājāt par māņiem, mirāžu un šaitaniem! — smējās Gorjunovs.

— Varbūt viss, ko mēs redzam, ir tikai acu apmānīšana un murgi? — Kostjakovs noprasīja.

Gorohovs apmulsis pasmaidīja un pašūpoja galvu. Viss, ko viņš bija redzējis šajās divās dienās, likās neparasts, taču nelīdzinājās ne murgiem, ne acu apmānīšanai.

— Kad mēs laimīgi atgriezīsimies Kazačjē, tad es pateikšu, vai tie ir māņi vai nav! — šķelmīgais jakuts izgrozījās.

Netālu sūneklī ganījās ziemeļbrieži, kuri, pamanījuši cilvēkus, ātri nozuda krūmos.

Tuvāk kraujas pakājei ceļotāji uzdūrās klinšu aunu baram, kuri bija paslēpušies aiz milzīga, no augšas nobrukuša akmens bluķa. Dzīvnieki aizjoņoja vispirms gar klinšu sienas pakāji, bet pēc tam apbrīnojami veikli sāka kāpt augšup pa šaūro dzegu, lecot pāri platām plaisām, kas sadalīja dzegu atsevišķos posmos. Kadu simt metru augstumā auni pazuda uz platākas terases.

Drūmas, melnas sienas, izraibotas sarkanbrūniem satecējumiem un ķērpju plankumiem, cēlās uz augšu, veidojot stāvu krauju un augstas terases; klinšu sienas sastāvēja no bazalta, un šis iezis droši vien bija sastopams visā apbrīnojamās ieplakas nomalē. Kraujas pakājē nekas neauga; šeit haotiskā nekārtībā bija sagāzušās klinšu šķembas un akmens bluķi, vietām apauguši ar ķērpjiem; iedobēs starp akmeņiem šur tur baloja sniegs. Ceļotāju uzmanību saistīja nokarena klints.. Tā pasargāja no lietus vairākus kvadrātmetrus lielu no šķembām brīvu laukumiņu, ko bija nomīdījuši un piemēslojuši klinšu auni. Dziļāk zem klints rēgojās kaut kas līdzīgs dabiskai nišai, un uz tās sienas Gorohova skadrais skatiens pamanīja kvēpu kārtiņu.

— Šeit mituši cilvēki! — viņš iesaucās.

— Tie, kuri ganījuši klinšu aunus? — Kostjakovs pasmējās.

Visi sadrūzmējās pie nišas; tās dziļumā mētājās vairāki nodeguļi, ogles, pelni un apdeguši kauli. Uzmanīgi aplūkojuši laukumiņu, vīri atrada dažus visai rupji apstrādātus krama rīkus un krama šķēpeles.

— Akmenslaikmeta cilvēki! — Ordins pavēstīja. — Un turklāt, spriežot pēc rīku primitīvās apstrādes, nevis neolīta, bet gan paleolīta cilvēki.

— Kad gan viņi šeit mitinājušies? Varbūt pirms tūkstoš gadiem? — vaicāja Kostjakovs.

— Nē, ugunskura paliekas ir diezgan svaigas. Ogles un nodeguļi guļ tieši uz zemes, nevis klinšu šķembu, bet gan vienīgi putekļu klāti, ko, mīdīdamies te, nišā, droši vien uzvandījuši auni.

— Tātad mēs Saņņikova Zemē kaut kur sastapsim akmenslaikmeta mežoņus, varbūt pat cilvēkēdājus? — Kostjakovs jautāja.

— Apdegušie kauli, šķiet, ir cilvēka, — Ordins apstiprināja.

— Vai patiešām tie būs jūsu onkiloni? — Kostjakovs, it kā pārmezdams, uzrunāja Gorjunovu.

— Onkiloni atstājuši Sibīriju pirms dažiem gadsimtiem. Tajos laikos ziemeļu cilšu ļaudis vairs nebija akmenslaikmeta cilvēki — viņi jau pazina un lietoja dzelzi.

— Jā, mūsu senči kausēja rūdu un kala dzelzs nažus, seglu kāpšļus, gredzenus un āķus, — Gorohovs apstiprināja.

— Tomēr līdztekus dzelzij plaši lietoja arī raga, kaula un akmens priekšmetus, ko joprojām izgatavoja visi iezemieši, kuri, šķirti no jaunāko laiku kultūras, mitinājās mežu biezokņos, tālos novados, uz kurieni smagos dzelzs priekšmetus varēja nogādāt tikai ar lielām grūtībām. Tomēr viņu kaula, raga un akmens izstrādājumi apdares ziņā salīdzināmi ar neolīta, bet nekādā ziņā ne ar paleolīta izstrādājumiem, — Gorjunovs paskaidroja.

— Tātad šo ugunskuru nav kurinājuši onkiloni?

— Protams, nē! Acīm redzot, šajā zemē saglabājušies senā akmenslaikmeta ļaudis — mamuta, alu lāča un citu leduslaikmeta beigu posma dzīvnieku laikabiedri.

— Ja saglabājušies šie dzīvnieki, par ko jau pārliecinājāmies, tad, dabiski, varēja saglabāties arī cilvēki, — Ordins piebilda.

— Ja vien onkiloni, kas atrodas uz augstāka kultūras līmeņa salīdzinājumā ar šiem mežoņiem, nav tos iznīcinājuši, — sacīja Gorjunovs.

— Ugunskura paliekas liecina, ka viņi vēl mīt šajā zemē vai arī mitinājušies te pavisam nesen; varbūt tie ir atsevišķi cilvēki, — atsaucās Ordins.

— Un ieraudzīt akmenslaikmeta cilvēkus būs ārkārtīgi interesanti, — piebilda Kostjakovs. — Viņi, acīm redzot, mitinās alās pa ieplakas nomalēm, un vajadzēs brīdināt Ņikiforovu, tāpēc ka sastapšanās ar šiem cilvēkiem diezin vai nebūs saistīta ar briesmām, ja viņi ir cilvēkēdāji.

Atgriezušies pie krūmāja, ceļavīri gar tā malu devās uz dienvidrietumiem un vakara pusē tuvojās bāzei.

Kad baltās kupenas vairs nebija tālu, Gorohovs nenocietās un noknieba klinšu aunu, kas bija nostājies pa šāvienam uz šauras dzegas.

Par atbildi bāzē norībēja šāviens, un drīz vien pretim biedriem iznāca Ņikiforovs Raibā pavadībā, kas, priecīgi kūļādams asti, metās apošņāt Kurmi un Baltiņu, kuri viņam atbildēja ar to pašu.

Ņikiforovs iepriekšējās dienas vakarā bija laimīgi nogādājis nometnē nošauto vērsi, bet šodien nogāzis klinšu aunu un sagādājis malku. Viņš jau bija izcirtis sev alu kupenā, uzslējis tur telti, aizkrāvis alas ieeju ar ledus bluķiem, atstājot tikai šauru spraugu, ko naktī tāpat aizsprostoja ar ledus gabaliem, un Raibā sabiedrībā jutās pilnīgā drošībā.