Saņņikova Zeme

Visi četri, piesardzīgi apmetuši pa mežu līkumu degunradžiem, izgāja uz takas, kas ievijās nākamajā meža strēlē; šeit jau auga desmit metru augsti koki, bet biezajā pamežā nevarēja tikt uz priekšu bez kavēkļiem un trokšņa. Uz takas draudēja bīstama sastapšanās ar kādu lielu zvēru, un tāpēc ceļotāji, pieredzes mācīti, turēja šautenes gatavībā un pa priekšu palaida Kurmi, kurš bija pieradis pie Sibīrijas ziemeļu klajās tundras un mežā neuzdrošinājās ložņāt pa biezokņiem un nošķirties no ļaudīm.

Mežā mitinājās daudz dzīvu radību. Ceļotāji redzēja ne vien dažādus sīkus putnus, bet arī meža irbes, kas svilpoja zaros, raibos sīļus, kuri brēkdami sasaucās cits ar citu, un žagatas, kas lidoja no viena koka uz otru un vienā laidāžadzināja; varēja dzirdēt dziedam arī strazdus un citus putnus. Čabināšanās krūmos liecināja, ka tur rosās kādi sīki zīdītāji. Izgājuši uz taisnas takas, ceļotāji tālumā pamanīja kāda liela plēsīga zvēra tumšo siluetu. Tas, acīm redzot, bija lācis, kas, ošņādams zemi, lēnītiņām čāpoja pretim gājējiem. Pamanījis cilvēkus, viņš strauji nogriezās no takas un pazuda biezoknī.

— Šeit, liekas, klimst apkārt ne mazums ķepaiņu, — Gorohovs ieminējās.

— Tikai šie tādi bailīgi, — Kostjakovs sacīja.

— Kādam kuro reizi iznāk uzskriet virsū. Izbadojies uzklups arī cilvēkam.

— Katram gadījumam turiet pāris šautenes pielādētas ar sprāgstošām lodēm, — Gorjunovs izrīkoja.

Šoreiz mežs stiepās vienā laidā kilometrus divus; aiz tā no jauna parādījās klaja nora ar strautu, ko ietvēra diezgan lielas papeles un vītoli, kā arī ievu, vilkābeļu un mežrožu krūmi, no kuriem skanēja daudzbalsīgs putnu koris. Gar strautu vīri aizgāja līdz ezeram, kas bija vēl lielāks nekā iepriekšējais, bez staigniem krastiem.

— Interesanti būtu uzzināt, vai arī šis ezers met burbuļus? — Ordins ievaicājās.

— Piesēdīsim, atpūtīsimies un paskatīsimies.

Tā arī izdarīja un pakavējās šeit kādu stundas ceturksni, novērojot putnus dažādās vietās; biežie šļaksti ezerā liecināja, ka zivju šeit atliku likām.

— Te jau nav dzīve, te ir tīrais dieva dārzs! — Gorohovs jūsmoja. — Visvisādu zvēru un zivju cik uziet, nevis tā, kā mūsu nabadzīgajā tundrā!

— Tagad saprotams, kāpēc gājputni steidzas uz šejieni, nebaidīdamies lidot pāri okeāna lediem un sniegājiem: šeit viņiem nekā netrūkst, — Gorjunovs sacīja.

— Dīvaini, ka ne jau visi laižas uz šejieni, daudzi paliek ziemeļu tundrā.

— Pārlidojumos putni vadās vienīgi pēc instinkta, kas iedzimst no paaudzes paaudzē, — Gorjunovs paskaidroja. — Uz šejieni lido tikai tie putni, kuri šeit nākuši pasaulē, bet tie, kuri izperēti tundrā, paliek tur un nelaižas tālāk uz ziemeļiem, kaut gan redz citus putnus aizlidojam.

— Jā, būtu putni gudrāki, mums tundrā klātos grūti. Gājputni un spalvas nometušās zosis mūs bieži glābj no badošanās, ja nav paveicies ar zveju vai medībām, — sacīja Gorohovs.

— Ļaudis ievērojuši, ka putni vietām laižas nevis taisnā līnijā, bet gan metot lielus līkumus, tikai tāpēc, ka tā lidojuši viņu senči, izvairīdamies no vietām, kur bijis neērti nolaisties un atpūsties, piemēram, no šļūdoņiem vai bieziem mežiem, kas tagad izcirsti.

Tobrīd ūdens ezera vidū sāka lēnām celties uz augšu, taču izveidojās nevis viens, bet gan divi pauguri — netālu viens no otra. Abi burbuļi izsvieda garaiņu mutuļus un noplaka.

— Jāpagaida nākamais izvirdums, lai varētu noteikt to periodiskumu, — Ordins ierosināja.

— Nu, pagaidīsim un tikām uzvārīsim tēju.

Vīri izraudzījās ērtu vietu, sakūra uguni un uzkāra tējkannu. Gorohovs, paņēmis divstobreni, sāka lavīties tuvāk piļu baram, kas peldēja ezerā turpat netālu no krasta. Pēc brītiņa norībēja šāviens, pīles pacēlās spārnos, bet divas nošautas palika uz vietas. Pēc tam atskanēja otrs šāviens un tūliņ arī Gorohova sauciens:

— Ātrāk šurp, palīdziet!

Visi trīs, paķēruši šautenes, skrēja uz notikuma vietu, taču niedres un krūmi viņus mazliet aizkavēja, un aizskrējuši viņi ieraudzīja Gorohovu guļam uz vēdera ūdens malā, bet ezerā vēlās lieli viļņu apļi, it kā nupat dzelmē būtu ieniris liels zvērs.

— Kas tad tas? Kas noticis?

— Ek, nokavējāt, mīļie! — Gorohovs, celdamies kājās, sarūgtināts izdvesa. — Projām ir!

— Kas ir projām? Zivs vai kas cits?

— Ronis, nerpa, īsta nerpa! — mednieks nopūzdamies atbildēja.

— Nevar būt! — Kostjakovs iebilda. — Roņi saldūdenī nedzīvo. Tas droši vien bijis upes ūdrs.

— Ko vēl neizgudrosiet! — jakuts sašuta. — Vai nu mazums roņu esmu nomedījis savā mūžā!

— Kur tad viņš bija?

— Rau, šeit, starp ciņiem. Es bliezu virsū pīlēm, bet šis paslējās no zāles un glūnēja uz mani gluži kā apdullis. Es nenocietos un ar pīļu skrotīm zēvelēju šim virsū. Šis sāka griezties riņķī — es šim klāt, uzgāžos virsū un brēcu pēc jums. Bet, kamēr jūs skrējāt, šis izrāvās no rokām — tas tak ir glums zvērs, nav kur pieķerties.

— Vai tad liels bija?

— Nē, mazāks par mūsējiem, varbūt vēl jauniņš.

— Kā gan ronis nokļuvis ezerā? — Kostjakovs neizpratnē brīnījās. — Man tomēr negribas ticēt.