Saņņikova Zeme

Rīts, kaut arī apmācies, taču bez lietus un miglas, deva iespēju uzsākt ieplakas pētīšanu. Četri ceļotāji ar maišeliem uz muguras un šautenēm plecā izgāja uz ziemeļiem. Viņi ņēma sev līdzi divus gudrākos suņus, aizjūgu vadoņus; viens bija gluži melns, otrs — gandrīz pavisam balts; pirmo tāpēc sauca par Kurmi, otru — par Baltiņu. Ņikiforovs ar trešā suņu aizjūga vadoni Raibo pavadīja biedrus, lai pamedītu un sagādātu sev un suņiem pārtiku pirmajām dienām.

Jo tālāk viņi aizgāja no kupenām, jo bagātāka kļuva veģetācija; sūnu vietā stājās zālaugi, pēc tam nāca pie zemes pieplakuši polāro bērzu, kārklu un alkšņu krūmi. Šeit ielejā jau uz īsu bridi ielūkojās pusdienas saule, un augu valsts modās jaunai dzīvei. Jo tālāk virzījās ceļotāji, jo augstāki kļuva krūmi, pēc tam polārās sugas nomainīja mērenās joslas pārstāvji — parādījās lapegles, baltie bērzi un alkšņi, zalē ņirbēja pirmie ziedi. Trīs četrus metrus augstie koki bija saauguši nelielās birzīs, kas mijās ar klajām norām un pļavām.

Ejot cauri kādai birzij, suņi, ko veda saitēs, kļuva nemierīgi, rāvās uz priekšu un ņurdēja. Satvēruši šautenes, ceļotāji piesardzīgi tuvojās mežmalai un ieraudzīja klajumā ganāmies lielu baru dzīvnieku. Tiem bija melnas muguras ar diezgan lieliem kupriem un kuplas, īsas astes, kas atgādināja lielu sareni. Kad viens no dzīvniekiem pacēla galvu, izrādījās, ka tā ir līdzīga vērša galvai, tikai īsāka un stāvāka, ar lieliem, uz priekšu un augšu izliektiem ragiem. Dzīvnieks noģida briesmas un dobji iemāvās, satraukdams visu baru.

Vilcināties vairs nevarēja. Gorjunovs izšāva no vinčestera uz tuvāko vērsi, tas salēcās un pakrita uz ceļiem. Pārējie nesapratnē paskrējās sānis, tomēr projām nebēga. Dažiem dzīvniekiem ragi bija īsāki un tievāki; barā redzēja arī dažāda vecuma teļus.

Palaiduši vaļā suņus, mednieki metās klāt ievainotajam vērsim. Dzīvnieki, ieraudzījuši cilvēkus, auļoja projām, tomēr suņiem izdevās aizkavēt teļu, un Ņikiforovs to nošāva. Ievainotais vērsis, redzēdams tuvojamies cilvēkus, pietrūkās kājās un, nikni baurojot, metās viņiem pretim; noliecis galvu un izslējis milzīgos ragus, dzīvnieks drāzās uz priekšu, atstādams aiz sevis asiņainu sliedi. Tomēr suņi, pieskrējuši no sāniem, pievērsa viņa uzmanību sev; vērsis strauji pasviedās pretim suņiem un šai mirklī saņēma vēl divas lodes, kas viņu nogāza pie zemes.

Mednieki sanāca apkārt nošautajam dzīvniekam un izbrīnījušies to aplūkoja.

— Sakiet, ko gribat, tas nav mošus vērsis, kā varētu domāt, — prātoja Kostjakovs. — Mošus vērsim spalva ir īsāka un galva, kā ari ragi, citādi.

— Jā, šis vērsis ir līdzīgs Tibetas savvaļas jakam, ko esmu redzējis zooloģiskajā dārzā, — Gorjunovs apstiprināja.

— Bet šeit, Ziemeļos, vienīgais šīs dzimtas pārstāvis ir mošus vērsis — Ovibos moschatus — piebilda Ordins, — turklāt arī tas mīt Ziemeļamerikā, nevis Āzijā.

— Jums taisnība, tikai šis nav mošus vērsis, tur nebutu ko strīdēties.

— Kā gan Tibetas jaks varējis nokļūt šeit, tik tālu projām no savas dzimtenes, desmit tūkstoš kilometru atstatumā?

— Tā, acīm redzot, ir vēl viena mīkla, ko mums uzdod Saņņikova Zeme, — Kostjakovs ieminējās. — Varbūt onkiloni atveduši šos vēršus sev līdzi no kontinenta un mēs esam aizskāruši viņu īpašuma tiesības?

— Nē, tie ir savvaļas vērši, — Gorohovs iebilda.

— Mūsu zemē nekad nav bijis tādu kustoņu.

— Lai atrisinātu šo miklu, mums nāksies saglabāt un aizvest sev līdzi kaut vai šī vērša galvaskausu ar ragiem, — sacīja Gorjunovs. — Es atceros, jakam ragi galos izliekti vairāk uz augšu un vispār tie ir tievāki, bet aste — īsāka un kuplāka.

Sajā brīdī Ņikiforovs atstiepa nomedīto teļu, tikai divas trīs nedēļas vecu.

— Nu gan būs garšīgs cepetis! — viņš priecājās.

— Ilgus gadus neesmu ēdis teļa gaļu.

— Dodieties atpakaļ uz nometni, Kapiton, — Gorjunovs izrīkoja, — un atvediet šurp nartas, bet mēs tikām nodīrāsim nomedītos dzīvniekus.

Ņikiforovs ar Raibo aizgāja atpakaļ, orientēdamies pēc sniega kupenām, kas skaidri iezīmējās uz melnās klinšu sienas aiz zemā meža joslas.

Pārējie novilka ādu vērsim un teļam, bet Gorjunovs izmērīja dzīvniekus un pierakstīja to pazīmes. Pāri klajumam jau riņķoja vairāki lieli putni, acīm redzot, maitu klijas, kas cerēja, ka cilvēki atstās viņiem daļu laupījuma. Tomēr putni pievīlās savās cerībās, jo Ņikiforovs bija attapies atvest sev līdzi visus suņus, lai tos krietni pieēdinātu turpat uz vietas un uz nometni nebūtu jāved tik smaga krava. Atvadoties kazakam vēl piekodināja, lai viņš paglabā ledus alā visu nošauto dzīvnieku galvaskausus un ādas.