SIEVIETE SMILTĪS

Pēc šī atklājuma viņš sāka īpaši interesēties par smil­tīm. Rezultāti ilgi nebija jāgaida. Izsusējušā upes gultnē netālu no mājas viņš reiz ieraudzīja mazītiņu dzeltenu kukainīti, kas atgādināja spāniešu mušu, kura pieder pie cietspārņu dzimtes (Cicindela japonica, Mofschulsky). Kā zināms, spāniešu mušām mēdz būt visdažādākā krāsa un izmēri. Taču priekšējās kājiņas tām atšķiras pavisam ne­daudz. Tās tad arī noder par svarīgu kritēriju klasifi­kācijai, jo pēc priekškāju dažādās formas nosaka sugu

atšķirības. Pamanītā kukaiņa priekškājas otrajai locītavai patiešām bija acīm redzamas īpatnības.

Spāniešu mušām priekškājas parasti ir tievas, melnas un diezgan kustīgas, bet šim kukainim tās bija apaļas, resnas, koši dzeltenas un it kā ar izturīgām bruņām klā­tas. Iespējams, ka tās bija aplipušas ar ziedputekšņiem. Varbūt kukainim pat bija kādi īpaši veidojumi, kaut kas līdzīgs matiņiem, ar ko savākt putekšņus. Ja apskatē nav pieļauta kļūda, tad, kā liekas, izdarīts vērtīgs atklājums.

Tomēr noķert šo kukaini diemžēl nelaimējās. Cilvēks bija pārāk satraukts, un arī muša lidoja kaut kā ļoti ne­parasti. Tā aizlaidās projām. Tad atgriezās un, kā sacī­dama: «Ķer nu mani,» — gaidīja viņu. Kad viņš, lētticis tāds, gāja tai klāt, tā uzspindza gaisā, tad atgriezās un atkal viņu gaidīja. Muša it kā ķircinājās un beidzot pa­zuda zālē.

Tā viņš kļuva šīs dzeltenkājainās spāniešu mušas gūs­teknis. Pievērsis uzmanību smilšainajai augsnei, viņš vēl lieku reizi pārliecinājās par sava pieņēmuma pareizumu. Spāniešu muša taču ir tipisks tuksneša kukainis. Pēc kādas teorijas šo mušu neparastais lidojums gluži vienkārši ir viltīgs paņēmiens, kā dabūt ārā no alām sīkos dzīvniekus. Mušu vilinātās peles, ķirzakas aizklīst tālu prom no savām alām un iet bojā tuksnesī aiz bada un pārguruma. Mušas to vien gaida un aprij beigtos dzīvniekus. Sīm mušām japāņu valodā ir daiļskanīgs nosaukums — pastnieces, un, kaut arī pirmajā acu uzmetienā tās šķiet graciozas, īste­nībā tām ir asi žokļi un tās ir tik asinskāras, ka pat aprij cita citu. Cilvēks nezināja, vai šī teorija pareiza vai ne, taču spāniešu muša ar savu mīklaino lidojumu turēja viņu savā varā.

Pats par sevi saprotams, ka līdz ar to auga viņa inte­rese arī par smiltīm, kuras radīja spāniešu mušai piemē­rotus dzīves apstākļus. Viņš saka lasīt literatūru par smiltīm un, jo vairāk lasīja, jo vairāk pārliecinājās, ka tās ir ļoti interesanta parādība. Ja ielūkojas, piemēram, encik­lopēdijā, rakstā par smiltīm, tur var izlasīt sekojošo:

«Smiltis ir sairušu iežu kopojums. Dažkārt tās satur magnitītu, kasiterītu, retāk zeltu. Diametrs no vienas līdz divām sešpadsmitdaļām milimetra.»

Pavisam skaidra definīcija. Vārdu sakot, smiltis veido­jas no sairušiem iežiem un ir kaut kas vidējs starp sīkiem

akmentiņiem un māliem. Taču, nosaucot smiltis par starp­produktu, vēl netiek dots pilnīgs izskaidrojums. Kāpēc no trim elementiem — akmens, smiltīm un māla, — no ku­riem sarežģītos savienojumos sastāv zeme, vienīgi smiltis var atrasties izolētā stāvoklī un veidot tuksnešus un smil­šainus apvidus? Ja tās būtu tikai starpprodukts, tad ero­zijas ietekmē starp kailām klintīm un mālainiem apvidiem varētu konstatēt bezgala daudz starpproduktu, kas būtu radušies akmens un mālu mijiedarbībā. Bet īstenībā ir tikai trīs skaidri nošķiramas iežu grupas: akmens, smiltis un māls. Izbrīnu rada tas, ka smilšu graudiņu lielums gandrīz vienāds: vienalga, vai tās ir smiltis Enosima salas piekrastē vai Gobi tuksnesī — to graudiņu diametrs ir viena astotdaļa milimetra, un tie izvietojas pēc līknes, kas tuva Gausa normālajai līknei.

Kādā pētījumā bija visai vienkāršoti izskaidrota aug­snes sairšana, ko rada erozija: vieglie elementi tiek aiz­nesti ļoti tālu. Taču pētījumā nekas nebija sacīts par smilšu graudiņu izmēra īpatnību — vienu astotdaļu mili­metra. Kādā citā ģeoloģiskā apcerējumā tika dots gluži pretējs skaidrojums.

Gan ūdens straumes, gan gaisa straumes rada turbu- lenci. Tās viļņa mazākais garums ekvivalents tuksneša smilšu graudiņu diametram. Šīs īpatnības dēļ no augsnes izdalās vienīgi smiltis, turklāt tās plūst ārā taisnā leņķī pret straumi. Ja atsevišķu augsnes komponentu spēku kohēzija nav liela, smiltis pacelt gaisā var pat viegls vē­jiņš, akmeņus un mālu vis nepacels. Vēlāk smiltis atkal nosēstas zemē vēja virzienā. Smilšu īpatnības, acīm re­dzot, jāaplūko aerodinamikai.

Turpināsim jau minēto definīciju: «…tās ir sairušo iežu daļiņas tādā lielumā, kas piešķir tām vislielāko kus­tīgumu.»

Tā kā virs zemes aizvien plūsmo gaisa un ūdens strau­mes, smiltāju veidošanās ir nenovēršama. Kamēr vien pūtīs vēji, tecēs upes un savus viļņus vels jūra, no zemes plūdīs ārā aizvien jaunas un jaunas smilšu masas un, līdzīgi dzīvam radījumam, klīdis uz visām pusēm. Smiltis nepazīst atpūtas. Nemanāmi, taču neatlaidīgi tās sagrābj savā varā zemi un ārda to.

Šī aina — mūžam plūstošās smiltis — cilvēku ne­izsakāmi satrauca un nedeva viņam miera. Smilšu