SIEVIETE SMILTĪS

—   Ko-lek-cio-nē-ju ku-kai-ņus! — cilvēks atkārtoja skaļā balsī. — Ku-kai-ņus, saprotiet, kukaiņus! Es tos ķeru!

—   Kukaiņus? — Vecais neticīgi novērsa skatienu un nospļāvās. Vai, pareizāk sakot, viņam pār lūpu pārkārās siekala. Vēja satverta, tā izstiepās garā pavedienā. Kas tad īsti viņu tā uztrauc?

—   Vai šajā rajonā notiek kāda izmeklēšana?

—   Nu nē jau, nē, ja neesat izmeklētājs, dariet, ko sirds kāro. Man viens pīpis.

—   Nē, nē, es neesmu no inspekcijas.

Vecais, pat nepamājis ar galvu, uzgrieza viņam mu­guru un devās prom pa kāpas virsotni, ar salmu sandaļu purngaliem ardams smiltis.

Metrus piecdesmit tālāk, redzams, gaidot veco, tupēja trīs vienādi ģērbušies vīri. Kur tie te radušies? Vienam, šķiet, bija binoklis, ko tas visu laiku grozīja sev uz ce­ļiem. Vecais piegāja vīriem klāt, un visi četri par kaut ko apspriedās, nikni kašādami smiltis cits citam zem kā­jām: kā likās, starp viņiem bija iededzies sīvs strīds.

Cilvēks jau grasījās atsākt savas mušas meklējumus, kad atkal, pavisam aizelsies, atsteidzās vecais.

—   Pag, vai tas tiesa, ka neesat no prefektūras?

—   No prefektūras?… Nu nē taču, jūs esat pārskatī­jušies.

«Diezgan,» cilvēks nolēma un pasniedza uzbāzīgajam večukam vizītkarti; tas, kustinādams lūpas, ilgi burtoja.

—   Ā! Jūs esat skolotājs?

—   Kā redzat, man nav nekā kopīga ar prefektūru.

—   A-ā, tātadiņ skolotājs …

Nu beidzot, šķiet, nācis pie prāta; piemiegtām acīm, turēdams kartīti izstieptajā rokā, vecais atgriezās pie pā­rējiem. Vizītkarte arī tos it kā nomierināja. Tie piecēlās un aizgāja.

Tomēr vecais atgriezās vēlreiz.

—   Nu, un ko tad laba tagad darīsiet?

—   Meklēšu kukaiņus.

—   Bet pēdējais autiņš jau prom.

—   Vai tad šeit nekur nevar pārnakšņot? '

—   Pārgulēt te? Tajā te ciemā? — Vecā sejā ietrīcējās kāds vaibsts.

—   Nu, ja nevar šeit, iešu pie jūsu kaimiņiem.

—   Jūs iesiet? …

—   Patiesību sakot, es nekur sevišķi nesteidzos…

—   Nē, nē, kālab lieki pūliņi? — vecais pēkšņi kļuva pakalpīgs un runātnīgi turpināja: — Pats jau redzat — ciems mazrocīgs, nevienas gruntīgas mājas nav, bet, ja ir vēlēšanās, palīdzēšu, aizmetīšu kādu vārdu.

Neizskatās, ka viņam padomā būtu kas ļauns. Viņi, acīm redzot, no kaut kā baidās — varbūt gaida kādu pre­fektūras ierēdni, kuram kaut kas jāizmeklē.* Nu bailes pārgājušas, un viņi atkal ir parasti, laipni zvejnieki.

—   Būšu ārkārtīgi pateicīgs… Es jums par to, pro­tams, atlīdzināšu. Man ļoti patīk apmesties tādās te zem­nieku mājās.

No cietspārņiem, ko viņš meklēja, bija patrāpījušies tikai smecernieki un garkāju pastnieces.

No mušām, kuras, patiesību sakot, bija viņa brauciena mērķis, nebija pagadījies neviens eksemplārs. Varbūt rīt viņš iegūs trofejas, kas nesīs prieku.

Aiz noguruma acu priekšā peldēja blāvi gaismas apļi. Pēkšņi viņš neviļus apstājās un sāka vērīgi aplūkot tum­šās kāpas virsmu. Nu ko lai dara: viss, kas vien kustē­jās, šķita esam spāniešu muša.

Vecais, kā jau bija solījis, gaidīja pie arteļa valdes.

—   Lūdzu, piedodiet…

—   Kas vēl nebūs! Ja tik bijis pa prātam.

Valdē, acīm redzot, par kaut ko apspriedās. Tur pulkā sēdēja četri pieci vīri, dārdēja smiekli. Virs lievenēm ka­rājās gara audekla strēle, uz kuras bija uzrakstīts — «Esi uzticīgs dzimtenes mīlestības jūtām!». Vecais kaut ko no­burkšķēja — smiekli tūdaļ aprāvās. Bez sevišķa prieka viņš devās ceļā, vīrietis viņam sekoja. Ar gliemežvākiem klātais ceļš koši baltoja biezējošā mijkrēslī.

Beidzot viņi nonāca pie kādas bedres, kas atradās gandrīz vai pašā kāpas virsotnē. Seit ciems beidzās.

Viņi nogriezās pa labi, pa šauru taciņu, kas veda lejup, pēc kāda brīža vecais ienira tumsā, sasita plaukstas un skaļi iesaucās:

—   Ei, bābišķi, kur tu esi?

Lejā, viņiem zem pašām kājām, aklajā tumsā paspīda lukturis un atskanēja balss:

—  Te, te… Kāpnes ir līdzās maisiem.

Patiesi — šī stāvā krauja bez kāpnēm nav pieveicama. Trīs tādas mājas kā tā tur lejā varētu nostatīt citu uz ci­tas; pat ar kāpnēm nav nieka lieta tur nokļūt. Nogāze gandrīz vai svērteniska, bet dienā, viņš labi atceras, tā bija šķitusi gluži lēzena. Kāpnes nav nekādas drošās, sa­saistītas no virvju galiem, un, ja kāpjot zudīs līdzsvars, tās kaut kur pret vidu sapīsies. Te jau dzīve tikpat kā īstā cietoksnī.

—   Esiet bez bēdu, atvelciet elpu!

Vecais nekāpa lejā, brīdi pastāvēja un aizgāja.

Vīrietis no galvas līdz kājām bija smilšu lietus ap- šļākts, un pēkšņi viņam likās, ka atgriezusies bērnība. Sie­vieti, kas viņu sagaidīja ar lukturi rokā, vecais bija no­saucis par bābišķi, un vīrietim domās tēlojās vecene, bet īstenībā tā bija patīkama izskata, neliela auguma un vēl pavisam jauna — ap gadu trīsdesmit. Kā šķiet, viņa mē­dza pūderēties — sievietēm, kas dzīvo pie jūras, sejas nav tik baltas. Vispār vīrietis jutās pateicību parādā, ka viņa to sagaidīja laipni, ar neliekuļotu prieku.