SIEVIETE SMILTĪS

Neciešams mitrums. Nē, smiltis nav valgas, paša au­gums ir mikls. Virs jumta iegaudojās vējš. Vīrietis bāza roku kabatā pēc cigaretēm — arī tā pilna smilšu. Vēl ne- aizsmēķējis, viņš jau sajuta mutē tabakas rūgto garšu.

Izņemšu kukaiņus no burkas ar ciānkāliju. Kamēr vēl tie nav sakaltuši, uzduršu uz kniepadatas un izstiepšu tiem kājas. Bija dzirdams, kā sieviete mājas nojume mazgā traukus. Laikam gan te neviena cita nav.

Sieviete atgriezās un klusēdama istabas kaktā klāja gultu. Ja šeit gulēšu es, kur tad viņa pati paliks pa nakti? Nu, protams, tur tālākajā istabā aiz mašām. Vairāk telpu, šķiet, nav. Tomēr kaut kā dīvaini ciemiņu guldināt caur­staigājamā istabā, kam durvis ved uz āru, un pašai nak­šņot dibenējā. Bet varbūt tur mitinās smags slimnieks, kas nevar kustēties… Jā, tā ir pareiza doma. Katrā ziņā loģiski būtu domāt tieši tā. Vai nu vientuļa sieviete ies dāvāt savu laipnību pirmajam garāmgājējam.

—   Vai šeit vēl kāds ir?

—   Kas?

—   Nu, kads no jusu ģimenes.

—   Nav, esmu gluži viena. — Sieviete, šķiet, bija uz­minējusi viņa domas un mulsi iesmējās. — No šīm smil­tīm viss savildzis, pat sega …

—   Bet kur ir jūsu vīrs?

—   Pērnējā taifūnā… — Viņa atkal un atkal līdzi­nāja un bužināja jau uzklāto gultu, darīja ko gluži lieku. — Bet taifūni mums šeit briesmīgi. Smiltis gāžas dārdē­damas, kā ūdenskritums. Neesi lāgā ne apskatījies — vienā vakarā pieputina dzjo vai pat divus.

—   Bet divi dzjo — taču ir seši metri…

—   Tādā laikā grāb, cik gribi, tik un tā ar tām netiksi galā. Nu un tā — vīrs man uzsauc: «Vistu kūts paga­lam,» — un kopā ar meitu, viņa jau gāja vidusskolā, iz­drāžas laukā no mājas… Bet es pati nevarēju pamest māju — raudzīju, lai kaut tā noturētos… Pēdīgi sāka aust gaisma, vējš pieklusa, un es izgāju ārā. No vistu kūts ne zīmes. Arī viņus neatradu.

—   Smiltis apraka?

—  Jā, bez pēdām.

—   Tas ir šausmīgi… Baigi. Smiltis un kaut kas tāds … Drausmīgi…

Te piepeši satumsa lampa.

—  Atkal šīs smiltis.

Sieviete nometās četrrāpus, pastiepa roku un iesmēju- sies satvēra ar pirkstiem dakti. Lampa tūdaļ uzmeta spožu gaismas vilni. Aizvien vēl tajā pašā pozā sieviete vērīgi lūkojās ugunī, sejā viņai bija sastindzis nedabisks smaids. Laikam viņa tā izdarās tīšām, lai parādītu bedrīti vaigā. Vīrietis nevilšus saspringa. Tas nu par daudz ciniski — tikko taču bija stāstījusi par savu vistuvāko cilvēku bojā eju.

5

—   Ei, jūs tur, mēs atvedām lāpstu un kannas vēl vie­nam. — Skaidri saklausāmā balss, kaut arī bija dzirdams, ka runā no tālienes — laikam ar rupora palīdzību, — iz­kliedēja neveiklību, kas bija radusies starp viņiem. Atska­nēja lejup lidojošu skārda priekšmetu šķinda. Sieviete pie­cēlās, lai atbildētu. Vīrietim sanāca dusmas: viņam aiz muguras notika kaut kas neizprotams.

—   Ko tas nozīmē? Tātad šeit ir vēl kāds!

—  Nevajag, es jūs lūdzu… — Sieviete sarāvās čo­kurā, it kā viņu kāds kutinātu.

—   Bet tikko taču teica — «vēl vienam».

—   A-a-ā. To … To viņš zīmēja uz jums.

—   Uz mani? … Kāds tad man sakars ar lāpstu? …

—   Nekas, nekas, neliecieties ne zinis! Mūždien viņi jaucas citu darīšanās …

—   Laikam būs kļūdījušies?

Sieviete neatbildēja un, uz ceļgaliem pagriezusies, no­laida kājas zemē.

—   Vai lampa jums vēl vajadzīga?

—  Laikam gan ne, iztikšu… Bet vai jums tā neno­derētu?

—  Ai nē, šis darbs man ierasts.

Uzlikusi galvā lielu salmu cepuri, kādas parasti nēsā, strādājot uz lauka, sieviete izslīdēja tumsā.

Vīrietis aizpīpēja jaunu cigareti. Te notiek kaut kas tāds, ko grūti izskaidrot. Viņš piecēlās un ielūkojās aiz mašas. Tur patiešām bija istaba, bet gultas vietā slējās smilšu kalniņš, kas radies, smiltīm pa šķirbaino sienu iekļūstot telpā. Viņš pārsteigts sastinga. Arī šī māja gan­drīz jau mirusi. Tās iekšieni pa pusei aprijušas ar saviem taustekļiem visur iekļūstošās, mūžam plūstošās smiltis…

Smiltis, kam nav pašām sava veida, bet ir diametrs — viena astotdaļa milimetra. Taču nekas nevar turēties pretī šim graujošajam bezveida spēkam … Bet varbūt pašam sava veida trūkums tieši ir spēka augstākā izpausme…

Tomēr vīrietis drīz atgriezās dzīves īstenībā. Pag, ja šajā istabā nevar, kur tad gulēs sieviete? Klau, kur viņa staigā turp un atpakaļ aiz dēļu sienas. Rokas pulkstenis rādīja divas minūtes pāri astoņiem. Ko viņa tur dara tik vēlu?

Vīrietis nokāpa uz smilšu klona un meklēja ūdeni. Ti­kai pašā tvertnes dibenā bija palikusi lāsīte, un tajā pel­dēja rūsa. Tomēr pat tāds labāks nekā smiltis mutē. Atli­kušo ūdeni viņš uzšļakstīja uz sejas, noberza kaklu un manāmi atspirga.

Gar klonu vilka auksts vējš. Ārā to droši vien var vieglāk paciest. Ar pūlēm viņš atvēra smilšu aizbērtās durvis un izgāja laukā. Vējš, kas pūta no ceļa puses, pa­tiesi bija kļuvis svaigāks. Tas nesa sev līdzi vieglā kravas automobiļa rūkoņu. Labi ieklausoties, varēja atšķirt cil­vēku balsis. Varbūt tikai tā likās, bet tagad tur bija lie­lāka rosība nekā dienā. Taču iespējams, ka tur šalca jūra. Debess bija zvaigznēm nosēta.