SIEVIETE SMILTĪS

Vīrietis tikai tagad apjauta, kādai vajadzībai domāti ar smiltīm piebērtie maisi augšā pie kāpnēm. Pa tiem slī­dēja virve, kad vilka augšā un laida lejā grozus. Ar katru grozu tika galā četri vīri, bet tādas grupas, acīm redzot, bija divas vai trīs. Tur galvenokārt, kā viņam likās, bija jaunieši, kuriem darbs šķirtin šķīrās. Vēl nebija piebērts vienas grupas grozs, kad otrs jau gaidīja savu kārtu. Se­šos paņēmienos smilšu kaudze pazuda no bedres, kā ne­bijusi.

—   Nu ir gan puiši, īsti zibeņzeļļi.

Ar krekla piedurkni viņš noslaucīja sviedrus, balsī ska­nēja labsirdība. Vīrietis izjuta simpātijas pret šiem zē­niem, kuri, šķiet, ar visu sirdi un dvēseli nodevās darbam un neizmeta neviena zobgalīga vārda par viņa palīdzību.

—   Jā, pie mums stingri tiek godā turēts bauslis: «Esi uzticīgs mīlestības jūtām pret dzimteni.»

—   Bet kāpēc jūtām?

—   Nu jājūt mīlestība pret to vietu, kur dzīvo.

—   Tas ir ļoti labi! ^

Vīrietis iesmējās. Viņam piebalsoja ar sieviete. Taču

diez vai viņa pati īsti zināja, kāpēc smejas.

Tālumā dzirdēja aizbraucošā pikapa rūkoņu.

—   Nu, ko, uzpīpēsim?

—   Nedrīkst, līdzko būs visus apbraukājuši, tūdaļ būs atkal klāt ar saviem groziem …

—   Nekas, pārējo var arī rīt.

Viņš atmeta ar roku, piecēlās un devās uz māju, bet sieviete pat nedomāja viņam sekot.

—  Tā nu nevar. Vajag kaut vienu reizi apiet ar lāp­stu apkārt mājai.

—   Apkārt mājai?

—   Kā tad. Vai gan drīkst pieļaut, ka māja sagrūst?… Smiltis taču birst no visām pusēm …

—   Bet tā jau mēs noņemsimies līdz rīta gaismai.

Sieviete, it kā mezdama izaicinājumu, apsviedās un aizskrēja. Laikam grasās atgriezties pie kraujas un turpināt darbu. Nu īsta spāniešu muša, viņš nodomāja. Viss skaidrs, tikai tagad viņš uz to vairs neuzķersies.

—   Šausmas! Un tā katru nakti?

—   Smiltīm pašām svešs miers, un tās nedod miera arī citiem. Gan grozi, gan pikaps augu nakti ir kustībā.

—   Jā, kā redzams.

—   Tā tas ir. Smiltīm pašām svešs miers, un tās ne­mūžam nedod miera citiem. — Vīrietis samulsa. Bija tāda sajūta, it kā pēkšņi būtu atklājies, ka čūska, kurai viņš savā vieglprātībā uzminis uz astes, uzskatīdams šo rā­puli par mazu un nekaitīgu, īstenībā ir milzum liela un tās indīgā galva viņam aiz muguras jau šauda mēli dzē- lienam.

—   Kā tad nu iznāk? Jūs dzīvojat tikai tālab, lai raktu smiltis?

—   Nu, nevar jau ņemt un nakti aizbēgt.

Vīrietis jutās satriekts. Viņam nebija ne mazākās vē­lēšanās tikt ierautam šādā dzīvē.

—   Nē, var!… Vai tad tas tik grūti?… Jūs varat visu, j^vien īsti gribat.

—   Nē, tā nedrīkst… — Sieviete, elpodama lāpstas cirtienu ritmā, rāmi turpināja. — Ciems tādēļ vien vēl velk garu, ka mēs, muguru neatliekdami, rokam smiltis un tā paglābjam tam dzīvību… Bet, tiklīdz pārstāsim rakt, ciemu tūdaļ aizputinās, nepaies ne desmit dienas, un no tā nebūs ne miņas. Nu un tad… Ai, šķiet, jau pie­nākusi kaimiņu kārta.

—   Esmu jums pateicīgs par interesanto stāstu. Vai tā paša iemesla dēļ arī grozu pārnēsātāji pūlas tik cītīgi?

—   Jā, bet viņiem, tiesa gan, arteļa valde kaut cik maksā par katru nostrādāto dienu.

—   Ja ciemam ir tādi līdzekļi, tad kāpēc netiek stādī­tas mežu joslas, lai pasargātos no smiltīm?

—   Ja parēķina, droši vien iznāk, ka mūsu paņēmiens krietni lētāks.

—   Paņēmiens? … Vai tad tas ir paņēmiens? — Vīrie­tis noskaitās. Noskaitās uz tiem, kas bija piekaluši sie­vieti pie šīs vietas, un uz pašu sievieti, kas to pieļāvusi. — Ja tā, kāpēc gan jāturas pie šī ciema? Es nesaprotu iemeslus… Smiltis nav bērnu spēle. Aplam domāt, ka tā, kā rīkojaties jūs, var uzveikt smiltis. Nejēdzība!… Vajag

izbeigt šis muļķības… izbeigt reizi par visām reizēm. Es pat nevaru just jums līdzi!

Aizmetis lāpstu prom pie kannām, kas vāļājās turpat netālu, un nelikdamies ne zinis par to, kādu seju taisa sieviete, viņš iegāja istabā.

Miegs bēga. Viņš ieklausījās, ko dara sieviete. Bija mazliet kauns: šāda izturēšanās taču galu galā nav ne­kas cits kā greizsirdība uz to, kas sievieti aizkavē tur augšā, mudināšana pamest darbu un paslepus ielīst pie viņa gultā. Tik tiešām tas, kas kveldēja viņa izjūtas, ne­bija tikai sašutums par sievietes muļķību. Viss slēpās daudz dziļāk. Sega savilga ar katru mirkli vairāk, smiltis lēkšķēm vien lipa pie miesas. Cik tas netaisnīgi, cik ne­krietni! Un tādēļ nav ko sevi vainot, ka nometa lāpstu un iegāja atpakaļ mājā. Tādu atbildību viņš neuzņemsies. Jau tā visādu saistību pāri galvai. Arī aizraušanās ar smiltīm un kukaiņiem galu galā ir tikai mēģinājums kaut vai uz laiku aizbēgt no mokošajiem pienākumiem, ko uz­krauj pelēcīgā eksistence.

Nevar aizmigt.

Sieviete bez atpūtas staigā uz priekšu un atpakaļ. Trok­snis, kas rodas, nolaižot un velkot augšā grozus, gan tu­vojas, gan atkal attālinās. Ja tā ilgi turpināsies, viņš ne­spēs rīt strādāt. Jāceļas līdz ar gaismu un diena jāpavada lietderīgi. Viņš cenšas aizmigt, bet jūtas aizvien možāks. Sūrstēja acis, tās asaroja, mirkšķinājās, tomēr nevarēja tikt galā ar vienā laidā birstošajām smiltīm. Viņš izpleta dvieli un pārklāja to pāri sejai. Trūka elpas. Tomēr tā labāk.