SIEVIETE SMILTĪS

Pamanījusi lampas gaismu, sieviete pagriezās. Veikli rīkodamās ar lāpstu, viņa bēra smiltis lielās petrolejas kannās. Viņai aiz muguras draudīgi slējās melna smilšu nokare. Tepat augšā viņš dienā bija ķēris kukaiņus. Pie­grābusi kannas pilnas, sieviete tās abas uzreiz pacēla un nesa tuvāk sienai. Iedama garām vīrietim, uzmeta tam acis un piesmakušā balsī izmeta: «Smiltis…» Viņa iz­bēra kannas tajā vietā, kur karājās virvju kāpnes, bet tur augšā vijās taciņa, kas veda uz šo bedri. Ar plaukstas malu sieviete notrausa sviedrus. No sanestajām smiltīm jau bija izaudzis krietns kalns.

—   Rokat smiltis?

—   Roc vai neroc, ne gala, ne malas.

Nesdama tukšās kannas garām, sieviete viegli iebak­stīja ar brīvo roku vīrietim sānos, it kā pakutināja. Aiž pārsteiguma viņš atlēca nost, tik tikko neizmezdams no rokām lampu. Varbūt nolikt lampu zemē un atbildēt ar to pašu? Viņš stāvēja neziņā. Kā lai izturas? Beidzot no­lēma, ka viņa stāvoklis ir ļoti izdevīgs. Savilcis seju tādā kā smaidā, kura nozīmi arī pats nevarētu izskaidrot, viņš neveiklā gaitā ar lampu rokā tuvojās sievietei. Kad pie­gāja klāt, viņas ēna bija izaugusi pār visu sienu.

—   Nevajag, — viņa teica nepagriezdamās, smagi el­podama. — Kamēr nolaidīs grozus, šurp jāatstiepj vēl se­šas kannas.

Vīrietis sadrūma. Cik nelāgi, ka sieviete it kā tīšām aizdzina viņa — kaut arī uzspēlēto — možo omu. Vai nu viņš to gribēja vai ne, kaut kas ievilnīja vēnās. Šķita, smiltis, ar kurām bija aplipuši viņa āda, nu iekļuvušas vē­nās un apdzēsušas uzbudinājumu.

—   Varbūt man jums mazliet palīdzēt?

—   Nekas… Nevar jau jūs likt pie darba pirmajā dienā — kaut uz brīdi.

—   Pirmajā dienā? … Jūs atkal savu … Es šeit pa­likšu tikai vienu nakti!

—   Jā?

—   Kā tad citādi, mani gaida darbs… Nu dodiet šurp lāpstu!

—   Jūsu lāpsta, rau, tur, bet varbūt nevajag? …

Tik tiešām — nojumē netālu no durvīm savrup stāvēja lāpsta un divas tukšas petrolejas kannas ar īpaši piestip­rinātiem rokturiem. Droši vien tās pašas, ko pirmīt no­meta no augšas, kad sauca: «Vēl vienam.» Viss bija sa­gatavots pārlieku rūpīgi, un viņam pat radās iespaids, ka tie uzminējuši viņa nodomu. Bet tad jau viņš pats vēl ne­zināja, ka gribēs palīdzēt. Lai nu kā, viņš jutās pazemots, un labā oma bija vējā. Lāpstas kāts šķita resns, zarains, no daudzo roku pieskāriena nomelnējis — nebija nekādas vēlēšanās just to savā delnā.

—   Ai, grozi jau pie kaimiņiem! — sieviete iesaucās, it kā nemanīdama viņa svārstīšanos. Balss bija jautra un paļāvīga, gluži citāda nekā iepriekš. Tajā brīdī ļaužu mun­drās čalas, kas jau labu laiku bija plūdušas no tālienes, skanēja tepat līdzās. Vienā laidā bija dzirdami ritmiski uzsaucieni, ko reizumis pārtrauca klusi čuksti un apslā­pēti smiekli. Darba ritms vīrieti negaidīti uzmundrināja. Šajā primitīvajā pasaulītē tas laikam nav nekas sevišķs, ja ciemiņš, kas palūdzis tikai naktsmājas, tver rokā lāp­stas kātu. Tad jau dīvaina šeit drīzāk liktos vilcināšanās. Lai lampa neapgāztos, viņš ar papēdi izurba tai smiltīs iedobi.

—   Rakt laikam var jebkurā vietā, ka tik rok, vai ne tā?

—   Nē, nevar vis jebkurā.

—   Un šeit?

—   Tur var, tikai pielūkojiet, neparocieties zem sienas.

—   Vai visā ciemā šai laikā rok smiltis?

—   Nu protams. Naktī smiltis ir mitras, tāpēc vieglāk strādāt… Bet, ja tās ir sausas, nekad nevar zināt, kurā vietā un mirklī tās nogrūs uz galvas. — Tiešām pār krau­jas malu, gluži kā sniega sanesa, nokarājās bieza smilšu cepure.

—   Bet tas taču bīstami!

—  E-ē, nekas, — viņa attrauca zobgalīgi un mazliet koķeti. — Palūk, sāk celties migla.

—   Migla?

Kamēr viņi runājās, pie debesīm pamazām bālēja un dzisa zvaigznes. Tur, kur debesis piekļāvās smilšu sienai, plandīja palss auts.

—  Tas tādēļ, ka pašas smiltis iesūc sevī ļoti daudz miglas… Savilgušās sāļās smiltis kļūst blīvas kā stēr­ķele.

—   Tavu brīnumu!

—  Tiesa, tiesa. Tās kļūst tādas kā jūras krastā, no kura nupat aizplūdis vilnis, — pa tām pat tanks var droši braukt.

—   Tas tik ir joks!

—  Es runāju patiesību… Tāpēc jau pa nakti karnīze uzaug… Bet dienā, kad vējš pūš no nelāgās puses, tā nojūk, gluži kā sēnes cepure, tā ir… Smiltis izžūst, un viss šis pārjums nogrūst lejā. Un, ja tas nogāžas ne­vietā — nu tur, kur jumta balsti ir tievi vai vēl kāda vaina, — beigas ir.

Tavu šauru redzes loku. Bet, līdzko sievišķis tiek savas personiskās dzīves sfērā, tā atplaukst līdz nepazīšanai. Tur tad laikam arī meklējams ceļš uz viņas sirdi. Un, kaut gan šis ceļš nebija viņam īsti pa prātam, sievietes saspringtās balss intonācija iekveldēja vīrietī vēlēšanos sajust viņas augumu, ko slēpa rupjās darba drānas.

Vīrietis no visa spēka reizi pēc reizes iedūra nodeldēto lāpstu smiltīs.

Kad viņš petrolejas kannas aizstiepa otro reizi, atska­nēja balsis un augšā, virs ceļa, iezvārojās lukturis.

Tonī, kas varēja likties gandrīz vai ass, sieviete teica:

—   Grozus! Te diezgan, nāciet man talkā!