SIEVIETE SMILTĪS

Tiešām gan, ja nebijis sirsnīgās uzņemšanas, diez vai viņš būtu varējis sadūšoties un pārkāpt šīs būdas slieksni. Droši vien viņš tūdaļ aizmuktu, domādams, ka viņu grib izāzēt. Sienas aplupušas, fusumas [8] vietā karājās mašas; stabi, kas balstīja jumtu, sašķiebušies, visi logi aiznag­loti ar dēļiem; salmu pīteņi, kas klāja grīdu, ik brīdi draudēja izšķīst un, kad uz tiem spēra kāju, gurkstēja kā slapjš sūklis. Un piedevām vēl — pretīga saķepušu, pūs­tošu smilšu smaka.

Tomēr visu nosaka garastāvoklis. Vīrieti atbruņoja sievietes laipnība. Nekas, viņš sev teica, kaut kas tāds ga­dās tikai reizi mūžā. Turklāt, ja palaimēsies, dabūšu re­dzēt kādu interesantu kukaini. Tiem te zaļa dzīvīte.

Priekšnojauta nepievīla. Nebija viņš vēl paguvis ap­sēsties piedāvātajā vietā pie tieši zemē ieraktā pavarda, kad visapkārt saklausīja tādus kā lietus lāšu pakšķus. Tur lēkāja tūkstošiem blusu. Bet viņu ar to neiebiedēs. Ento­mologs aizvien ir sagatavojies tādiem pārsteigumiem. Vajag tikai drēbju kreiso pusi nokaisīt ar DDT un atseg­tās miesas daļas pirms gulētiešanas ieziest ar insekticīdu.

—  Es gatavoju pusdienas un tādēļ… — sieviete no­liecās un paņēma lampu, — pacietieties mazliet tumsā.

—   Vai tad jums ir tikai viena lampa?

—   Jā, diemžēl…

Sieviete vainīgi pasmaidīja — kreisajā vaigā iegūla bedrīte. Viņai ļoti pievilcīga seja, vīrietis nodomāja. Tikai acu izteiksme dīvaina. Bet varbūt tāds skatiens viņai slimo acu dēļ. Plakstu apsārtumu nespēja noslēpt pat pūderis. Nav jāaizmirst, gulēt ejot, iepilināt acu pi­lienus …

—   Pirms ēšanas man gribētos nomazgāties.

—   Nomazgāties?

—   Nu, kas tad ir, vai nav iespējams?

—   Ļoti žēl, bet būs jāpagaida līdz parītam.

—   Līdz parītam? Bet parīt te jau manis vairs ne­būs, — viņš iesmējās negribēti skaļi.

—   Vai tiešām? …

Sieviete novērsās, viņai iedrebējās pleci. Laikam sa­rūgtināta. Sie lauku ļaudis pat necenšas izlikties. Juzda­mies neveikli, viņš mulsi pakustināja lūpas.

—  Nu, ja jau nav kur nomazgāties, pietiktu, ja varētu noskaloties. Citādi esmu vienās smiltīs.

—  Ūdens, neņemiet nu ļaunā, palicis viens vienīgs spainītis … Līdz akai taču ļoti tālu …

Kāds viņai nomākts izskats! Labi, vairs neteikšu ne vārda. Bet drīz vien vīrietis pārliecinājās, ka mazgāšanās šeit gluži veltīgs darbs.

Sieviete atnesa vārītu zivi un molusku zupu. Jūras piekrastes ēdiens, vispār tas nebija slikti. Līdzko viņš ķē­rās tam klāt, sieviete viņam virs galvas atvēra lielu pa­pīra saulessargu.

—  Kam tad tas vajadzīgs? («Laikam tāda ir šejieniešu paraša.»)

—   Citādi ēdiens piebirs ar smiltīm.

—   Kā tad tā? — viņš pārsteigts pacēla acis pret griestiem un, sev par izbrīnu, tur nemanīja nevienas spraugas.

—   Smiltis… — arī sieviete paraudzījās griestos, — tās sijājas visās malās … Ja kaut vienu dienu neiz­slaucīs, sakrāsies kārta triju pirkstu biezumā.

—   Varbūt jumts caurs?

—   Nē jau, arī tad, kad tas bija jauns, smiltis te bira tā kā tā … Jā, nav nekā briesmīgāka par smiltīm. Tās ir līdzīgas slīpētājam.

—   Slīpētājam?

—   Ir tāds ķirmis, kas izgrauž kokā caurumus.

—   Tie laikam ir termīti?

—   Nē, ziniet, tādi cieti.

—   A-ā, tad tie ir ūsaiņi-malkcirši.

■— Malkcirši?

—   Iesarkani, ar garām ūsām. Jā?

—   Nē, nē, šie ir kā rīsa graudi un brūni.

—   Ak tā! Tad jau tās ir vabolītes.

—  Ja atmestu ar roku un neliktos ne zinis, to te siju viens divi sapūdētu.

—   Kas, vai šīs vabolītes?

—   Ne, smiltis.

—   Kā tad tā?

—   Tās izspiežas cauri visam. Bet, kad iegriežas nelā­dzīgs vējš, piedzen pilnus bēniņus, un, ja smiltis neaiz- vāktu prom, to drīz vien sakrātos tik daudz, ka neizturētu griestu dēļi.

—   Jā, to nedrīkst pieļaut, ka bēniņos krājas smiltis … Bet vai jums neliekas mazliet dīvaini apgalvot, ka smiltis var sapūdēt siju?

—   Kādēļ gan ne, sapūdē.

—   Bet smiltis taču atšķiras tieši ar to, ka tās ir ļoti sausas.

—   Tik un tā sapūdē… Es jums saku, nolieciet jaunus geta [9] un ļaujiet uz tiem krāties smiltīm — pēc pāris ne­dēļām no tiem nekas nepaliks pāri.

—   Nesaprotu, kādēļ.

—   Koks pūst, un līdz ar to pūst arī smiltis… Pamē­ģiniet atrakt griestu dēļus smilšu apbērtā mājā, tur būs lekna zeme — audzējiet kaut vai gurķus.

—   Blēņas! — vīrietis nicīgi saviebās. Viņam likās, ka sievietes neizpratne apgāna viņa priekšstatu par smiltīm. — Es taču pats šo to sajēdzu no smiltīm… Vai redzat — šīs pašas smiltis kustas visu gadu… To mūžs aizrit kus­tībā. Tās nekur neapstājas — ne ūdenī, ne gaisā, — kus­tība ir to stihija … Lūk, tādēļ kura katra dzīva būtne ne­var mitināties smiltīs. Tas attiecas arī uz baktērijām, kas rada pūšanu … Smiltis var nosaukt par tīrības simbolu, iespējams, ka tās pat aizkavē pūšanu, bet uzskats, ka tās pūdē, ir gluži vienkārši nejēdzība… Un jūs vēl sakāt, ka tās pašas pūst. Sāksim kaut vai ar to, ka smiltis ir vērā ņemams minerāls.

Sieviete samulsusi klusēja. Vīrietis zem saulessarga, ko viņa aizvien vēl turēja tam virs galvas, ar skubu no­tiesāja atlikušās pusdienas, nebilzdams vairs ne vārda. Saulessargu klāja tāda smilšu kārta, ka uz tā varēja rak­stīt ar pirkstu.