SIEVIETE SMILTĪS

Vīrietis apstulba. Viņu pārsteidza ar sievieti notikusī pārmaiņa — it kā viņai no sejas būtu nokritusi maska. Tā bija sievietes veidu pieņēmušā ciēma seja. Līdz šim ciems bija viņam šķitis tikai bende. Vai nederīgs plēsoņa augs, rijīga aktīnija. Viņš sevi uzskatīja par nelaimīgu, aiz ne­jaušības sagrābtu upuri. Bet no ciema iedzīvotāju redzes viedokļa tieši viņi bija visu pamesti un atstāti. Pats par sevi saprotams, ka viņiem nebija nekādu pienākumu pret pārējo pasauli. Un, tā kā vīrietis piederēja pie tiem, kas viņus iegrūduši šai postā, ciema atvieztie ilkņi tika vērsti pret viņu. Viņš vēl ne reizi nebija savas un ciema attie­cības apsvēris šādā plāksnē. Nav nekāds brīnums, ka viņi paši nezina, ko dara. Nu, lai arī tā, tomēr atkāpties būtu tikpat kā pārvilkt svītru savai taisnībai.

—   Varbūt patiesi nav ko raizēties par citiem. Aiz sa­traukuma viņš saslējās. — Tomēr no šī netīrā darījuma kāds brangi iedzīvojas, vai ne?… Nav ko liekt savu mu­guru šo tipu labā …

—   Nē, smilšu pārdošana — tā ir arteļa ziņā.

—   Kā tad!… Tik un tā, kuram vairāk akciju, kurš ieguldījis vairāk naudas, tas galu galā …

—   Saimnieki, kuriem bija nauda, par ko nopirkt šo­neri, sen no šejienes aizbraukuši… Bet pret mums izturas ļoti labi… Varat ticēt, nekādas krāpšanas nav… Ja do­mājat, ka es meloju, lieciet viņiem parādīt aktus, un jums uzreiz būs skaidrs.

Vīrietis stāvēja samulsis, satraukts. Viņš pēkšņi jutās nožēlojams un bezpalīdzīgs. Uzbrukuma plāns, kur ienaid­nieka un paša karaspēks bijis apzīmēts dažādās krāsās, pārvērties mīklainā nenosakāmas krāsas smērējumā, no kura nevar tikt gudrs. Un vai gan bija vērts tik ļoti ņemt pie sirds atgadījumu ar karikatūru žurnālu? Nevienu tas neuztrauc, vai viņš smejas savus muļķīgos smieklus vai ne… Ar pūlēm kustinādams mēli, viņš meimļoja:

—   Nu jā… Jā, zināms… Citu ļaužu darīšanas… Tā ir …

Un tad no viņa lūpām izlauzās vārdi, kas pārsteidza viņu pašu un kam nebija* nekāda sakara ar tikko pār­runāto.

—   Tuvākajās dienās vajadzētu nopirkt kādu augu podā … — Viņš pats brīnījās, bet sievietes seja kļuva vēl domīgāka, un viņš vairs nevarēja atkāpties. — Visapkārt kā izmiris, pat acij nav kur atpūsties ..,

Sieviete satraukta atbildēja:

—   Varbūt priedi?

—   Priedi? … Nē, priedes es nemīlu … Kaut gan vien­alga — ko, kaut vai kādu zāli… Tur ap zemesragu daudz tās, kā to sauc?

—   Spilve", vai? Tomēr kādu kociņu būtu labāk, vai ne?

—   Ja nu koku, tad varbūt kļavu vai arī paulovniju ar tieviem zariem un lielām lapām… Lai tās plandītos vējā …

Plandītos… Trīcošu lapu čemuri. Ja tām ienāks prātā aizbēgt, nekur netiks — cieši pieaugušas pie stumbra …

Nez kādēļ elpa kļuva aprauta. Viņš tikko valdīja asa­ras. Aši noliecies pie zemes, kur bija sabirušas krelles, viņš sāka neveikli rušināties smiltīs.

Sieviete steigšus piecēlās.

—   Nekas, nekas. Es pati… Atri visu pārsijāšu.

Kādreiz, kad vīrietis bija aizgājis aiz mājas savās vajadzībās un_ nolūkojās pāri bedres malai kāpjošajā bāl­ganajā mēnesī, kas šķita esam tik tuvu, ka varētu aizskart ar roku, viņam pēkšņi pārskrēja auksti drebuļi. Varbūt saaukstējies?… Nē, diez vai… Viņu daudzreiz bija kra­tījuši drebuļi, pirms cēlās temperatūra, bet šoreiz bija kaut kas cits. Gaiss nelikās dzeldīgs, miesu neklāja zos­āda. Šermuļi nekņudināja ādu, bet drebināja kaut kur dziļāk, kaulos. Tie izplūda pa augumu sīkiem vilnīšiem, kādi ņirb virs ūdens, kad iemests akmens. Trula sāpe skraidīja no viena kaula uz otru, un nelikās, ka drīz pār­ies. Bija tāda sajūta, it kā, vēja nesta, viņā būtu iestrē­guši sarūsējusi skārda kanna un nu blarkšķēdama veļas pa viņa iekšieni.

Kamēr viņš tā stāvēja, pie visām miesām trīcēdams, un skatījās uz mēnesi, galvā dzima vispārsteidzošākās asociācijas. Ko gan atgādina šis plakanais mēness? Apre­pējis un dažviet rupjiem miltiem apbārstīts augonis… Lētas, sažuvušas ziepes… Bet varbūt apaļa, appelējusi alumīnija brokastkārba… Nu tuvāk centram jau pavi­sam neticami veidojumi. Galvaskauss… Visām zemēm vienādā indes emblēma… Ar baltu pulveri apbiruši kristāli pudeles dibenā… Pārsteidzoša līdzība starp mē­ness virsmu un kristāliem, ko iztvaikodams atstāj ciān- kālija šķīdums. Šī pudele, jādomā, aizvien vēl stāv, ap­bērta ar smiltīm, netālu no durvīm …

Sirdī bija jūtami pārsitieni, tā lēkāja kā ieplīsusi galda tenisa bumbiņa. Cik skumjas asociācijas. Kādēļ prātā aiz­vien kas baiss? Jau arī tā oktobra vējā skan bēdas un iz­misums. Vējš gaudo tā, it kā pūstu stabuli, kas taisīta no tukšas pāksts.