SIEVIETE SMILTĪS

Noraudzīdamies uz kraujas malu, pār kuru lija blāva mēness gaisma, cilvēks nodomāja: ej nu sazini — varbūt šī sajūta, it kā iekšā viss izdedzis, ir tikai skaudība. Viņš apskauž visu, kas jel kādi pārstāv to, kas atstāts tur, augšā, — apskauž ielas, tramvajus, gaismas signālu apa­rātus ielu krustojumos, reklāmas uz telefona stabiem, pus- sprāgušus kaķus, aptiekas, kur tirgojas ar cigaretēm. Un, tāpat kā smiltis bija aprijušas sienu iekšpusi un mājas stabus, skaudība bija izgrauzusi viņa iekšpusi un pārvēr­tusi viņu tukšā kastrolī, kas atstāts uz uguns. Kastroļa temperatūra strauji ceļas. Karstums kļūst neciešams, un nav izslēgts, ka jebkuru mirkli kastrolis izkusīs. Un, pirms runāt par cerību, jāpārdomā, kā pārvarēt šo mirkli un vai vajag pārvarēt.

Gribas vieglāka gaisa! Gribas kaut vai tīra gaisa, kas nebūtu sajaukts ar to, kuru es ieelpoju! Ja katru dienu varētu uzrāpties augšā un kaut vai pusstundu nolūkoties uz jūru, cik tas būtu jauki! Nu to taču varēja atļaut. Ciems apsargā viņu pārāk stingri. Viņa vēlēšanās gluži dabiska, vēl jo vairāk tādēļ, ka viņš tik apzinīgi strādājis šos pē­dējos trīs mēnešus. Pat ieslodzītajam tiek atļautas pa­staigas.

—    Tas nav izturamsl Dzīvot veselu gadu, iebāzušam degunu smiltīs. Tas jau tikpat kā dzīvu iekonservēt. Vai patiesi man kaut retumis neatļaus pastaigāties bedres ap- kartnē?

Taču sieviete, nerazdama atbildi, klusēja. Viņai bija tāda sejas izteiksme, it kā viņa nezinātu, ko iesākt ar bērnu, kurš gražojas, pazaudējis konfekti.

—    Lai tikai pamēģina teikt, ka nedrīkst! — vīrietis noskaitās. Viņam atkal nedeva miera šīs nīstās virvju kāpnes,, kas izraisīja tik rūgtas atmiņas. — Kad tajā dienā bēgu, es tās redzēju savām acīm… Arī mūsu rindā ir vairākas mājas, pie kurām nolaistas kāpnes.

_— Jā, bet… — viņa runāja bikli, gluži kā taisnoda­mās, — vairums no viņiem jau veselām paaudzēm dzīvo šajās mājās.

—   Bet vai tad uz mums viņi nepaļaujas, vai?

Sieviete kā suns, kas gatavs uz visu, pazemīgi nolieca

galvu. Ja vīrietis tepat viņas acu priekšā dzertu ciānkāliju, viņa droši vien tikpat pazemīgi klusētu.

—   Labi, mēģināšu pats ko sarunāt ar šiem neģē­ļiem.

Tiesa, dvēseles dziļumos viņš neloloja lielas cerības, ka šīs sarunas ko dos. Viņš jau bija apradis ar vilšanos. Tā­dēļ, kad kopā ar otru smilšu pārnēsātāju ieradās tas pats vecis un pavēstīja atbildi, viņš pat nedaudz apmulsa.

Taču šo apmulsumu nekādi nevarēja salīdzināt ar tām izjūtām, kas viņu pārņēma, kad bija aptvēris atbildes jēgu.

— Nu labi… — Vecais runāja lēnām, stostīdamies, it kā atmiņā pārcilādams vecus papīrus. — Tas vispār ne jau nu tā, ka nemazam nevarētu sarunāt, — tā jau nu nav… Es to saku tāpat vien — piemēra dēļ: ja nu jūs abi iznāktu laukā no mājas un mūsu visu acu priekšā … to izdarītu, bet mēs paskatītos… Nu, bet tas, ko jūs lū­dzat, tas ir pareizi, to varēs nokārtot, labi…

—   Bet kas mums jāizdara?

—   Nu, tas… kā lai saka, nu tas, ko dara tēviņš un mātīte. Kopojas … Nu tad tā …

Smilšu pārnēsātāji iezviedzās. Vīrietis sastinga, it kā viņam būtu aizžņauguši rīkli. Viņš ar pūlēm sāka aptvert, ko tie grib. Sāka saprast, ka viņš saprot. Un, kad bija to sapratis, priekšlikums vairs nelikās tik mežonīgs.

Kabatas baterijas stars kā zelta putns aizspurdza gar vīrieša kājām. Tas bija kāds signāls. Tam nopakaļ vēl septiņi vai astoņi stari sāka lodāt pa bedres dibenu. Viņu stindzināja augšā stāvošo vīru nepacietība, kurā tie dega tikpat kā sveķi, un viņš, vēl nevarēdams attapt vārdus, lai noraidītu šo priekšlikumu, jau pats iedegās šai neprātā.

Viņš lēnām pagriezās pret sievieti. Nupat vēl viņa te bija vēzējusi savu lāpstu, bet pēkšņi pazudusi. Būs iemu­kuši mājā. Viņš ielūkojās pa durvīm iekšā un pasauca viņu.

—   Nu, ko mēs darīsim?

Aiz sienas atskanēja viņas apslāpētā balss:

—   Lai iet ratā!

—   Bet gribas tak no šejienes tikt ārā …

—   Tā nedrīkst!

—   Nu, ko tur, uz visu jāskatās vienkāršāk…

Pēkšņi sieviete, smakdama vai nost, nāca viņam virsū.

—  Vai jūs prātu esat zaudējuši? … Tik tiešām zaudē­juši prātu. Sajukuši. Kā drīkst ko tādu atļauties?… Es vēl neesmu traka!