SIEVIETE SMILTĪS

«Varbūt tiešām? … Varbūt tiešām jūku prātā? …» Sie­vietes spīvums spieda viņu atkāpties, bet krūtīs pletās pla­šumā tukšums… Viņš bija tik daudz kājām spārdīts, kāda jēga tagad godam, pašcieņai?… Kad uz tevi skatās un tu dari kaut ko riebīgu, tad šis riebīgais vienlīdz ap­traipa arī tos, kas skatās … Tikt novērotam un vērot… Kādēļ gan tik strikti nošķirt šos divus jēdzienus? Zināma atšķirība starp tiem, protams, ir, bet, lai tā izzustu, es sa­rīkošu viņiem šo nelielo izrādi… Turklāt jāņem vērā arī tas, kāda balva par to gaidāma!… Brīvi staigāt pa zemes virsu… Es gribu izbāzt galvu no šī smirdošā purva un uzelpot ar pilnu krūti! Nojautis, kur atrodas sieviete, viņš pēkšņi metās tai virsū. Sievietes kliedziens, savijušos au­gumu kritiena troksnis pie mājas sienas uzkurināja augšā dzīvniecisku uzbudinājumu. Atskanēja svilpiens, plaukšķi­nāšana, rupji izsaucieni… Ļaužu pulks bija krietni pie­audzis, šķiet, tur bija arī jaunas sievietes. Trīskārt vairāk bija saradies arī kabatas bateriju, kuru gaisma šaudījās gar mājas durvīm.

Viņš sievieti bija pārsteidzis, un viņam izdevās to iz­vilkt ārā. Viņš aizžņaudza tai kaklu, un sievietes augums kļuva ļengans kā maiss. Uguņu pusloks virs bedres atgādināja svētku ilumināciju. Lai gan nebija sevišķi karsts, no padusēm lija sviedri, mati samirkuši, it kā uz galvas būtu uzgāzts ūdens toveris. Skatītāju bļāvieni kā atbalss skanēja ausīs, kā milzīgi, melni spārni aizklāja de­besis. Vīrietim šķita, ka tie ir viņa spārni. Viņš bija kā sa­audzis ar šiem ļaudīm, kas saspringti skatījās no kraujas krants. Tie bija daļa no viņa paša. Viņā uzkurinātā iekāre lika tecēt to siekalām. Viņš drīzāk jutās kā bende, nevis kā upuris.

Tumsa, turklāt trīcēja rokas, un pirksti bija kļuvuši it kā divtik resni. Kad viņš beidzot sagrāba sievieti savās skavās, tā izliecās un veikli izslīdēja no viņa rokām. Stig- dams smiltīs, viņš metās tai pakaļ. Taču tā, gluži kā tē­rauda atspere, no jauna atsvieda viņu nost. Beidzot sa­kampis sievieti, viņš sāka lūgties.

— Lūdzu… Es tevi lūdzu… Es taču tik un tā ne­varu … Nu, izliksimies tikai…

Bet viņam vairs nevajadzēja sievieti turēt. Tai, šķiet, bija zudusi vēlēšanās bēgt. Piepeši viņš izdzirda plīstošas drānas stirkšķi un tai pašā mirklī sajuta stipru belzienu pavēderē — sieviete bija iezvēlusi ar elkoni, ielikdama šajā sitienā visu savu niknumu, visu spēku. Neizdvesis ne skaņas, viņš sakņupa uz priekšu un satvēra ar rokām ceļ­galus. Noliekusies pār viņu, sieviete ņēmās ar dūrēm kul­stīt viņa seju. Pirmajā mirklī varēja likties, ka viņas kus­tības ir gurdas, taču īstenībā katrs sitiens bija tik stiprs, it kā viņa grūstu savilguša un pēc tam sacietējuša sāls galvas. No deguna viņam izšļācās asins strūkla. Asiņainā seja drīz aplipa ar smiltīm un pārvērtās smilšu pikā.

Uzbudinājums augšā noplaka, gluži kā salauzts lietus­sargs. Cits caur citu skanēja sašutuma pilni izsaucieni, ņirgas, uzmundrinājumi, taču tie bija haotiski, aprauti. Arī skurbās, piedauzīgās klaigas nevarēja uzmundrināt skatītājus. Kāds kaut ko meta lejā, bet cits viņu tūdaļ no­rāja. Beigas bija tikpat negaidītas kā sākums. Tālumā skanēja balsis, kas aicināja pie darba, garā uguņu aste izdzisa, it kā to būtu uzvilkuši augšā. Pūta drūms ziemeļu vējš, aizmēzdams pēdējās uzbudinājuma pēdas.

Vīrietis, sadauzīts un smilšu apbērts,• sāka noģist, ka viss bija gājis kā pēc notīm. Šī doma gailēja kaut kur dziļi apziņā, kas atgādināja piesviedrētu veļu, zem kuras

tikai sirds dauzās mokoši skaļi. Sievietes ugunīgi karstās delnas guļ viņam padusēs, un tās sviedru smaka kā ar dzeloņiem dursta viņa nāsis. Vīrietim šķita, ka viņš guļ tās liegajās rokās gluži kā maziņš akmentiņš rāmas upes gultnē.

31

Ritēja vienmuļās naktis smilšu gūstā, vilkās nedēļas.

Vārnas vēl aizvien meta «Cerībai» līkumu. Esmu — kaltētās zivis jau vairs nevarēja saukt par kaltētām zi­vīm. Vārnas šī ēsma nespēja iekārdināt, bet baktērijas, acīm redzot, nebija tik izvēlīgas. Kādu rītu viņš pabak­stīja ēsmu ar koku — no zivs bija palikusi tikai āda, bet pati tā pārvērtusies melnā, lipīgā masā. Uzlicis jaunu ēsmu, viņš nolēma pārbaudīt, vai viņa ietaise nav sabojā­jusies. Viņš atgrāba smiltis, atvēra vāku un pārsteigumā sastinga. Muciņas dibenā bija sakrājies ūdens. Centimetru desmit, ne vairāk, bet tas bija pavisam dzidrs, krietni vien tīrāks par to rāvaino suslu, ko viņi saņem ik dienas. Vai gan nesen būtu lijis lietus? … Nē, lietus nav bijis vismaz divas nedēļas. Tad varbūt šis ūdens te patvēries kopš iepriekšējiem lietiem? Nu jauki, bet mulsināja tas, ka mu­ciņa tecēja. Tik tiešām, kad viņš to pacēla, no tās dibena izšļācās ūdens. Tā kā šādā dziļumā nevarēja būt apakš­zemes avota, nāca prātā doma, ka no muciņas aizplūstošā šķidruma vietā nez no kurienes rodas aizvien jauns ūdens. Katrā ziņā tā tam vajadzētu būt teorētiski. Bet kur gan tas radīsies te, šajos saules izdedzinātajos smiltājos?