Slēptuve

Turpmākie notikumi, neatkarīgi no ārējiem cēloņiem, norisinājās dažu sekunžu laikā. Cilvēkus apturēt varētu tikai viņi paši, viņu griba un apziņa. Bet tikai Jasena spēja tikt galā ar sevi, izprast situāciju un neatklāja uguni uz biedriem. Kostrovam un Tajai, Ivašuram un Veronikai, Grišam Belijam un Fjodoram Polujanovam izdevās noklāt vienam otru ar "universālu" un anihilatoru zalvēm. Par laimi, neviens no viņiem neizšāva no "gloka", pretējā gadījumā praktiski visi būtu nekavējoties iznīcinājuši viens otru.

Cilvēku dzīvība karājās mata galā, kad notikumos iejaucās Romašins.

Viens no viņa drimmeriem sasaistīja dezorientētos desantniekus, otrais uzbruka To, Kas Seko sūtnei, kas bija izraisījusi šo spēcīgo dezinformējošo hipnozi. Un savstarpējais karš nekavējoties beidzās. Atjēgušies cilvēki, tikko atvilkuši elpu, klusēdami palūkojās vispirms uz Romašinu, pēc tam uz Ždanoviem, kuri bija brīvi no saitēm, tad uz vietu, kur tikko stāvēja apbrīnojami skaistā meitene, pret kuru, iespējams, neviens nebūtu pacēlis roku. Komisāra drimmers viņu bija padarījis par neko, vēja elpu.

Romašins devās gar hronobruņinieku melnajiem ķermeņiem līdz lifta caurulei, izsauca Stasu, pačukstējās ar viņu un pagriezās pret desantniekiem, kuri pamazām sāka atgūties. Bet viņš ierunājās tikai tad, kad Stass aizpildīja caurumus zāles sienās un attīrīja grīdu.

- Mēs joprojām esam rotaļlietas savu "labdaru" rokās. Lai gan es jūs nevainoju, uzbrukums pat man bija pārāk negaidīts. Pie tam mums uzbruka nevis Tas, Kas Seko, bet tikai viņa rezidents.

- Tieši tā, - nomurmināja Belijs. - Un jūs sakāt, ka mēs spējam diktēt noteikumus šādiem Spēlētājiem. Ne velna viņi mūs neklausīs!

Pārējie klusēja, kaunīgi slēpdami viens no otra acis. Sievietes neuzdrošinājās tuvoties vīriešiem un tikai skatījās uz saviem draugiem, nesaprotot notikušo. Tikai Jasena jutās labi. Ar dabas meitas vienkāršību un dabiskumu viņa uzmeta desantniekiem nicinošu, augstprātīgu skatienu, pacēla zodu un lepni piegāja pie “viņas” Pāvela, paņēma viņu aiz elkoņa. Tomēr neizturējusi, paslēpās viņam aiz muguras.

Romašins iesmējās. Ar atvieglotu nopūtu visi sakustējās, saspiedās kopā un atkal pievērsās komisāram.

- Neviens negaidīja tik spēcīgu psi uzbrukumu, - Polujanovs vainīgi nomurmināja. - Tāpēc arī sākās šis jūklis.

- Interesanti, kas notiks, ja šeit parādīsies, tā sakot, personīgi "ķirurgs"? - Belijs noburkšķēja. - Vai kāds no Tiem, Kas Seko?

- Viņi spēlē uz neizmērojami augstākos horizontos, - iesāka Pāvels-pirmais, bet Grigorijs noraidoši atmetaar roku:

- Lai novāktu tos, kuri traucē viņu plāniem, viņi pilnīgi atļausies nolaisties no saviem augstumiem līdz mūsu līmenim. Starp citu, kāpēc mēs nevaram aiziet no šejienes un nogaidīt klusākā vietā? Ko mēs gaidām?

- Esmu uzaicinājis uz šejieni citus tiesnešus un tiesu izpildītājus, - Romašins mierīgi atbildēja. - No citiem Zariem. Tiklīdz viņi sāks ierasties, mūsu statuss izmainīsies. Neviens neuzdrošināsies uzbrukt tiesnešu kolēģijai. Bet līdz tam mums būs jāatvaira Spēlētāju uzbrukumi un jāturās. Nav citas izejas.

- Starp laktu un āmuru, - Veronika klusi sacīja.

Vīrieši klusēja. Spēlētāju nospraustie Spēles mērķi viņiem šķita bezjēdzīgi, tāpēc viņi vairs nespēlēja neviena pusē, apzinoties šīs rīcības bezjēdzību. Tomēr viņiem bija kaut kas par ko cīnīties, un neviens negrasījās padoties.

* * *

Viņi atsita ar vēl vienu, pašu sīvāko un īsāko uzbrukumu, kas pabeidza zāles un blakus esošo Stumbra telpu iznīcināšanu. Šoreiz uzbrukumā piedalījās "ķirurgu" sūtnis - "bara" tipa saprātīgā kaujas sistēma, ar kuras radinieku Belijs un Polujanovs jau bija tikušies uz sava Zara Zemes.

Tā ieplūda zālē caur plaisām un caurumiem, ko Stass nebija paguvis aiztaisīt, bet  tika savlaicīgi atklāta un sastapās ar "gloku" uguni un drimmeru atbildi: apmēram piecdesmit dejojošas čūskas ar melonēm līdzīgām galvām, te salikās vienā būtnē, te izira caurspīdīgās ēnās saglabājot milzīgu un tāpēc nāvējošu psi potenciālu.

Kad "bara" pēdējais čūskveidīgais indivīds izgaisa kā dūmi, cilvēki kādu laiku gaidīja turpinājumu, nesagaidīja un sāka klusi pārlūkot resursus un munīciju. Viņiem vairs nebija spēka turpināt abstraktas sarunas.

Pēc dažām minūtēm resursu pārbaude beidzās.

- Vēl viens šāds uzbrukums, - Belijs drūmi paziņoja, - un mēs paliksim neapbruņoti, izņemot drimmerus. Dīvaini, ka "ķirurgi" velk laiku. Viņu vietā es nebūtu sūtījis "sešiniekus", bet gājis pats. Nu, vai būtu sūtījis nevis vienu karavīru, bet veselu pulku. Ar trim vai četriem "bariem" mēs galā netiktu.

It kā atbildot uz viņa vārdiem, Stass īsi paziņoja par lifta "stīgas vibrēšanu": kāds steidzās pa hronopaātrinātāja izeju ķēdi un tam kuru katru mirkli vajadzēja parādīties zālē.

- Katram gadījumam esiet gatavībā, - sacīja Romašins. - Lai gan, man šķiet, ka sāk pulcēties ielūgtie.

- Kā jums izdevās viņus saaicināt? - Ždanovs-pirmais painteresējās. - Droši vien ne bez Zlatkova palīdzības?