Slēptuve

- Ne bez, - komisārs pasmaidīja. - Izrādījās, ka tas ir diezgan vienkārši. Mēs ieprogrammējām savu Stasu, bet viņš nosūtīja saziņas programmu tālāk visiem, kas klīda pa izejas mezgliem.

- Pārsteidzošs cilvēks ... kaut arī mazliet dīvains.

- Mēs visi esam dīvaini, katrs savā veidā. Bet Atanasa intelekts ir tik spēcīgs, ka viņš, iespējams, varētu konkurēt ar jebkuru no Spēlētājiem. Jebkurā gadījumā viņš bija pirmais, kurš tos novērtēja, noteica Spēles parametrus un izstrādāja ieteikumus, kā to apturēt.

- Kāpēc jūs to mums nepateicāt agrāk?

- Tāpēc ka es pats nezinu visas detaļas, bet Zlatkovs nebija pārliecināts par savu ideju patiesumu un lūdza laiku papildu aprēķiniem. Ceru, ka viņš ar to ticis galā.

Ar mīkstu zvanu pacēlās lifta durvis, atvedot pirmo viesi. Izkusa. Un izbrīnītiem izsaukumiem skanot zālē iznāca tas, par kuru viņi tikko bija runājuši, personīgi Atanass Zlatkovs.

Pasaulē atzītais zinātnieks bija ģērbies oranžā avārijas dienesta drošības darbinieka "unikā". Viņš, iespējams, nemaz nepadomāja par to, ka "uniku" var transformēt par jebkuras krāsas, formas un kombinācijas uzvalku.

- Kāda tikšanās! - viņš nomurmināja ar melanholisku sejas izteiksmi un ar to samazināja situācijas spriedzi, izraisot sagaidītājos homēriskus smieklus. Apstājās, neizpratnē skatoties uz smejošajiem desantniekiem.

- Kas viņiem kaiš?

- Viss kārtībā, - Romašins piegāja, apslēpdams smaidu. - Mēs tieši runājām par tevi, un tu uzreiz parādījies.

- Bet kas šeit notiek? Šķiet, it kā būtu bijusi zemestrīce.

- Un ne viena vien, bet vairākas. Mums uzbruka.

- "Ķirurgi"?

- Gan vieni, gan otri.

- Es paredzēju kaut ko tamlīdzīgu, un tāpēc nolēmu izmantot šo triku ar nolaišanos. Tūlīt šeit ieradīsies mūsu kopīgie draugi Grigorijs Belijs un Maričs ar šādu tādu aparatūru. Tad mēs izdarīsim pāris pārejas un ...

- Un viņi mūs pārtvers, - Belijs viņu pārtrauca.

- Mani taču nepārtvēra? - filozofiski piezīmēja Zlatkovs. - Kamēr jūs šeit karojāt, mums izdevās tur veikt dažus pretpasākumus. - Viņš ieraudzīja tuvojošos Ždanovus, uzmundrinājās. - O, jūs jau esat divi, esmu ļoti priecīgs.

- Es arī! - abi Pāveli sirsnīgi vienā balsī iesaucās, sarokojoties ar zinātnieku. - Kas jūs pamudināja mesties laiku dzīlēs?

- Mēs vienojāmies ar tiesnesi, - Zlatkovs pamāja uz Romašinu, - ka, tiklīdz es pabeigšu izstrādāt vienu interesantu ideju, es nekavējoties jūs informēšu. Esmu pabeidzis.

- Kāda ir ideja?

- Kā izbeigt visu šo haosu, izmantojot mūsu Stumbru kā Laiku pātagu.

Tas tika pateikts ar tādu vienkāršību, ka zālē iestājās tūlītējs klusums.

- Vai esat atradis veidu, kā ietekmēt ... Spēlētājus? - šajā klusumā atskanēja Ivašura balss.

- Principā jā, lai gan vispirms es meklēju veidu, kā neitralizēt Stumbra ietekmi uz Zariem ko tas saista.

- Un ko šim nolūkam jādara?

- Nu, uz to varu atbildēt arī es, jo ideju Atanass jau bija izteicis, - Romašins iejaucās. - Pirmkārt, mums jāsavāc visi izpildītāji. Tad mēs visi dosimies uz slēptuvi, uz Stumbra izejas mezglu, kur tiek būvēts Kontrstumbrs, un celtniekiem paskaidrosim situāciju. Pēc tam ieslēgsim Kontrstumbru saskaņā ar Atanasa ieteikumiem. - Komisārs pagrieza galvu pret zinātnieku. - Vai es pateicu visu pareizi?

- Savas kompetences robežās, - Zlatkovs atkal izraisīja vispārējus smieklus.

- Bet, ja nepaspēsim? - jautāja Belijs, būdams pragmatists, kurš reti paļāvās uz citu cilvēku solījumiem. - Mēs esam atvairījuši jau četrus uzbrukumus, varbūt pārdzīvosim vēl vienu, bet tad vairs nebūs ar ko satikt pašus "ķirurgus". Vispār esmu pārsteigts, kā viņi jūs šeit ielaida, Atanasa kungs.

- Bet es nevienam atļauju neprasīju, - Zlatkovs paraustīja plecus. - Kāpēc lai viņi apturētu vienu vāju cilvēku? Runājot par uzbrukumiem,  es galvoju, ka vairāk tādu nebūs.

Lai atbildētu uz jautājumu, kāpēc viņš nepaspēja, Stass paziņoja par nākamo pāris viesu ierašanos.

Tie bija Atanasa apsolītie Griša Belijs un Maričs, velkot aiz muguras antigrava ratiņus ar dažām ierīcēm.

Sākās kņada, visi gribēja paskatīties uz Beliju-divnieku sastapšanos, parunāties ar katru, un Romašinam un Ivašuram bija jāaicina grupa ievērot disciplīnu un klusumu. Desantnieki atkāpās no lifta, pēc tam vispēr izgāja no zāles gaiteņos un tuvējās telpās, kas nesen bija kaujas lauks, ar sacaurumotām sienām, sabrukušo griestu fragmentiem, apkusušas un izdegušas.

Protams, lai novērstu nepatīkamus pārsteigumus tika izlikti priekšposteņi, taču Zlatkova solījums piepildījās. Neviens vairs grupai neuzbruka. Un tad sāka pienākt desantnieku grupas no citiem laika Zariem: Ždanovi, Beliji, Ivašuras, Polujanovi un pat "mirušie" Ruzaevi, Gasparjani un Valetovi.

- Sur! - tik vien pateica Griša Belijs, apdullināts no tikšanās "reizēm ar sevi pašu". - Pat sapnī neko tādu nenosapņot!

Pāvels-viens viņam piekrita, jo arī viņu drebināja visa notiekošā darbības, kuras viņš varēja izskaidrot - pats sev (bet ne Jasenai), taču nevēlējās to uztvert kā realitāti.