SOLARIS

Atsevišķus vārdus šķīra īsas pauzes, lieci­not, ka nerunā cilvēks. Tas bija visai dīvaini. Parasti, kad ierodas kāds jaunais — sevišķi, ja no Zemes, — visi dzīvie skrien uz lidlauku. Tālākām pārdomām nebija laika, jo milzīgais aplis, ko ap mani iezīmēja saule, reizē ar pla­nētas līdzenumu pēkšņi saslējās stāvus, tad šī sānsvere nošūpojās uz pretējo pusi, un es ku­ļājos kā piekārts pie milzīga vēzekļa; ar ne­tīri violetām un rudām svītrām izraibinātais planētas plašums kā siena slējās manu acu priekšā, un es, cīnīdamies ar reiboni, ierau­dzīju uz tā niecīgu baitzaļi rūtotu laukumu — Stacijas pazīšanas zīmi. Šai brīdī ar brīkšķi no konteinera garā saitē atdalījās gredzenveida izpletnis; tas strauji ieplandījās, un šajā skaņā bija kaut kas neizsakāms, tikai Zemei rak­sturīgs — pēc tik daudziem mēnešiem pirmā īstā vēja šalkoņa.

Viss sāka risināties ļoti ātri. Līdz šim tikai zināju, ka krītu. Tagad to pamanīju. Baltzaļie kvadrātiņi spēji palielinājās, es jau izšķīru, ka tie uzkrāsoti uz iegarena, sudraboti spī­doša valzivsveida korpusa, kam sānos starp stāvus saslietām radara ierīču adatām rēgo­jās tumšas logu rindas; šis metāla milzis ne­balstījās uz planētas virsmas, bet gan karājās virs tās, uz tintes melnā fona mezdams vēl melnāku eliptisku plankumu — savu ēnu. Vienlaicīgi pamanīju violetā dūmakā tītās, slinki kustošās okeāna vagas, tad ar spilgtām purpurkrāsas bārkstīm rotāti mākoņi pēkšņi aiztrauca uz augšu, oranžbrūnā debess kļuva tāla un plakana un viss izplūda: iekļuvu grīstē. Iekams paspēju reaģēt, pēc īsa grū­diena konteiners atguva vertikālu stāvokli, iluminatorā kā dzīvsudrabs iedzirkstījās līdz pat dūmakainajam apvārsnim viļņojošais okeāns; plandošās izpletņa troses piepeši at- āķējās un, vēja nestas, aizlidoja virs viļņiem, bet konteiners — kā tas parasti notiek māk­slīgajā spēka laukā — mīksti, palēnināti sa­šūpojās un noslīdēja lejā. Pēdējais, ko pa­spēju pamanīt, bija aerokatapultu fermas un divi filigrāni radioteleskopu spoguļi, kas droši vien sasniedza vairāku stāvu augstumu. Kaut kas ar griezīgu, caururbjošu skaņu, kāda ro­das, tēraudam elastīgi atsitoties pret tēraudu, apstādināja konteineru, kaut kas zem manis atvērās, un metāla čaula, kurā ieslēgts kver- nēju, ar stieptu, šņācošu nopūtu pabeidza savu simtastoņdesmit kilometru garo ceļo­jumu.

— Solāris Stacija. Nulle un nulle. Nosēša­nās pabeigta. Viss, — es izdzirdu automātiskā kontroliera nedzīvo balsi.

Jūtot dobju spiedienu krūtīs un nepatī­kamu smagumu visā ķermenī, ar abām rokām satvēru plecu augstumā ierīkotos slēdžus un atvienoju kontaktus. Iedegās zaļš uzraksts «Zeme», un konteinera siena pašķīrās; pnei­matiskais spilvens vieglītēm pagrūda mani no mugurpuses, un es, lai nepakristu, biju spiests spert soli uz priekšu.

Ar vilšanas nopūtai līdzīgu klusu šņācienu gaiss izplūda no skafandra. Es biju brīvs.

Atrados augstā, piltuvveidīgi izliektā telpā. Uz sudrabotām sienām, ienirstot apaļās lūkās, vijās krāsainu cauruļu kūļi. Pagriezos apkārt. Dūca ventilācijas šahtas, uzsūcot nosēšanās brīdī ieplūdušo planētas indīgo atmosfēru. Tukšs kā pārplīsis kokons konteinera cigārs balstījās uz tērauda paaugstinājumā iegrebta kausa pamatnes. Konteinera virsma bija ap­degusi netīri brūna. Spēru pāris soļu pa slīpu nogāzi. Tālāk metālu klāja grubuļaina plast­masas kārta. Vietās, kur parasti kursēja ra- ķešceltņu vagonetes, plastmasa bija izdilusi un tai cauri rēgojās kails tērauds.

Ventilatoru kompresori pēkšņi norima, un iestājās pilnīgs klusums. Bezpalīdzīgi lūkojos apkārt, gaidīju cilvēka parādīšanos, bet joprojām neviena nebija. Tikai kvēlojoša neona šautra norādīja uz transportiera lentu, kas slīdēja bez mazākā trokšņa. Nostājos uz kustošās platformas. Zāles velve skaistā pa­raboliskā līnijā liecās lejup, pārejot gaiteņa caurulē. Koridora nišās grēdām bija sakrauti baloni saspiestu gāzu glabāšanai, konteineri, gredzenveida izpletņi, kastes — viss sagāzts juku jukām, samests pa roku galam. Ari tas mani pārsteidza. Slīdlenta beidzās koridorā pie apaļa paplašinājuma. Te valdīja vēl lie­lāka nekārtība. Zem skārda bundžu kaudzes izplūdusi eļļaina šķidruma palts. Gaisu pil­dīja asa, nepatīkama smaka. Reljefi iespies­tas lipīgajā masā, uz dažādām pusēm veda zābaku pēdas. Starp skārda bundžām, it kā no kabīnēm izmēzti, mētājās baltu telegrāfa lentu murskuļi, saplēsti papīri un gruži.

Un atkal iedegās zaļa bulta, norādot uz vi­dējām durvīm. Aiz tām stiepās tik šaurs gai­tenis, ka divi cilvēki pa to diez vai varētu paiet viens otram garām. Gaisma plūda caur lēcveida formas logiem, kas bija vērsti uz debesīm. Vēl vienas durvis — ar baltzaļiem kvadrātiņiem. Tās bija atvērtas. Iegāju iekšā.