SOLARIS

Viņš piegāja pie loga, it kā nebūtu dzirdē­jis manu jautājumu. No mugurpuses viņš iz­skatījās krietni vecāks. īsi apcirptie mati bija sirmi, saules apsvilināto kaklu vagoja grum­bas — dziļas kā rētas. Aiz loga skaustus spī- dināja milzīgi viļņi, kas cēlās un krita tik rāmi, it kā okeāns taisītos sastingt. Skatoties uz turieni, likās, ka Stacija kustas — mazliet sāniski, kā slīdot no neredzama paliktņa. Pēc tam tā atgriezās līdzsvara stāvoklī un atkal, laiski sveroties, virzījās uz pretējo pusi. Bet tie laikam bija optiskie maldi. Asinssārtu, gļo­tainu putu krēpes krājās starp viļņu mugu­rām. Pēc brīža man sametās nelāgi ap dūšu. Uz «Prometeja» klājiem valdošo pedantisko harmoniju atcerējos kā kaut ko ļoti dārgu, pazaudētu uz neatgriešanos.

—     Klausies… — Snauts negaidīti ierunā­jās. — Šobrīd esmu tikai es … — Viņš aiz­griezās prom. Nervozi paspaidīja rokas. — Tev būs jāsamierinās ar manu sabiedrību. Pagaidām. Sauc mani par Zurkulēnu. Tu mani pazīsti tikai pēc fotogrāfijas, bet tas nekas, mani visi tā dēvē. Tur laikam vairs neko nevar līdzēt. Kaut gan, ņemot vērā manas kos­miskās tieksmes, šī palama sāk skanēt kaut kā…

—    Kur Gibariāns? — stūrgalvīgi jautāju vēlreiz.

Snauts blisināja acis.

—    Man žēl, ka tevi tā uzņēmu. Tā … nav tikai mana vaina. Biju pavisam piemirsis, te daudz kas notika, zini…

—    Nekas, viss kārtībā, — atbildēju. — Ne­runāsim par to. Bet kas noticis ar Gibariānu? Stacijā viņa nav? Kaut kur aizlidojis?

—           Nē, — Snauts teica un blenza uz kabeļa tinumiem kaktā. — Nekur nav aizlidojis. Un nelidos. Tāpēc ka … starp citu …

—           Ko? — es jautāju. Man joprojām šķita, ka ausīs ir vate un es vāji dzirdu. — Ko tas nozīmē? Kur viņš ir?

—           Tu jau zini, — pavisam citādā tonī atbildēja Snauts.

Viņa skatiens bija tik auksts, ka man pār­skrēja drebuļi. Varbūt Snauts tiešām bija piedzēries, taču viņš zināja, ko runā.

—    Nenotika taču? …

—   Notika.

—    Nelaimes gadījums?

Viņš pamāja ar galvu. Snauts ne tikai atbil­dēja, bet tai pašā laikā arī pētīja, kā es rea­ģēju.

—    Kad?

—Šorīt agri.

Dīvaini, ka tas mani nesatrieca. Šis koncen­trētais dialogs, kurā īsi jautājumi mijās ar strupām atbildēm, ar savu lietišķumu droši vien mani nomierināja. Man šķita, ka nu jau saprotu Snauta savādo izturēšanos.

-— Kā tas notika?

—           Ej pārģērbies, sakārtojies un atgriezies še … pēc … pēc kādas stundas.

Vienu brīdi es svārstījos.

—    Labi.

—           Pagaidi, — izdzirdu, kad biju jau pa­griezies uz durvju pusi.

Snauts kaut kā dīvaini skatījās uz mani. Redzēju, ka viņš nespēj dabūt pār lūpām to, ko grib pasacīt.

—    Mēs bijām trijatā, un tagad ar tevi atkal esam trijatā. Vai pazīsti Sartoriusu?

—    Tāpat kā tevi, pēc fotogrāfijas.

—    Viņš strādā augšstāva laboratorijā, un domāju, ka pirms nakts iestāšanās viņš no turienes neizies, bet… ja nu iziet, tad tu viņu pazīsi. Ja sastapsi kādu citu, saproti, ne mani un ne Sartoriusu, saproti, tad …

—   Ko tad?

Nebiju pārliecināts, ka nesapņoju. Melnie viļņi zemajā saulē asiņaini spīguļoja, uz šī fona Snauts, tāpat kā iepriekš, ar nokārtu galvu sēdēja krēslā un blenza uz kabeļu ritu­ļiem kaktā.

—    Tad … nedari nekā.

— Ko es varu satikt? Garu?! — es eksplo­dēju.

—    Saprotu. Tu domā, ka esmu traks. Nē. Neesmu traks. Nevaru tev to pateikt savā­dāk … pagaidām. Starp citu, iespējams … ka nekas nenotiks. Bet tomēr atceries. Esmu tevi brīdinājis.

—    No kā? Par ko tu runā?

—    Savaldies! — Snauts ietiepīgi turpināja. — Izturies tā, it kā… būtu gatavs uz visu. Tas nav iespējams, zinu. Un tomēr mēģini. Tas ir vienīgais padoms. Cita nezinu.

—   Bet ko es ieraudzīšu?!! — kliedzu gan­drīz pilnā balsī.

Ar pūlēm noturējos, nesagrābis viņu aiz pleciem un krietni nesapurinājis, kad viņš tā, lūk, sēdēja ar izmocītu, saules apdedzinātu seju, blenzdams kaktā un ar pūlēm izdabū- dams pār lūpām atsevišķus vārdus.

—           Nezinu. Zināmā mērā tas ir atkarīgs no tevis paša.

—    Halucinācijas?

—           Nē. Tas ir kaut kas reais. Un… neuz- brūc. Atceries.

—    Ko tu runā?! — es nepazinu savu balsi.

—    Mēs neesam uz Zemes.

—           Politērijas? Bet tās taču vispār nav līdzīgas cilvēkiem! -— es iesaucos.

Nezināju, ko iesākt, lai viņu izrautu no šiem murgiem, kas viņam diktēja, kā likās, šausmīgas aplamības.

—           Tieši tāpēc tas ir tik briesmīgi, — viņš klusu teica, — Atceries: tev jābūt modram!

—    Kas noticis ar Gibariānu?

Snauts neatbildēja.

—    Ko dara Sartoriuss?

—   Atnāc pēc stundas.

Apgriezos un izgāju. Verot durvis, paskatī­jos uz viņu vēlreiz. Viņš sēdēja, aizklājis seju ar rokām, sīks, sarāvies, notraipītās biksēs. Tikai tagad pamanīju, ka uz viņa roku pirkstu kauliņiem bija sakaltušas asinis.

solAristi

Cauruļveida gaitenis bija tukšs. Ieklausīda­mies brīdi stāvēju pie aizvērtām durvīm. Sie­nas laikam bija plānas, no ārpuses atplūda vēja gaudas. Uz durvīm mazliet iešķībi, pa roku galam bija piestiprināts taisnstūrveida plākstera gabaliņš ar uzrakstu «Cilvēks». Skatījos uz šo neskaidri ar zīmuli uzskricelēto